SARUNA AR GUSTAVU PAR ROZENTĀLA GLEZNU

Aplūkojis gleznu*, Gustavs uzreiz teica, ka viņam tā patīk, jo tur ir attēloti cilvēki. Viņš mēģināja minēt šī mākslas darba nosaukumu un teica, ka noteikti kaut kas saistīts ar baznīcu un daudz cilvēkiem un “kaut kas ar to, ka beidzies dievkalpojums”. Viņš šo darbu nosauktu par “Svētā diena”. Pēc baznīcas izskatoties, ka vieta varētu būt kaut kur Latvijā. Gustavs minēja, ka glezna varētu būt radīta 1970. gadā, “jo nav modernu apģērbu kā mums, bet ir tādi senlaicīgi, kaut kādi lakati vai plecu segas, priekšauti interesanti.” Viņam skolā esot mācīts, ka vēsturē bijis laiks, kad sievietēm visur bija jāvalkā lakati un vīriešiem bija platas hūtes - 1970. gads varētu būt tas laiks!

- Lielais kungs ar melnajām drēbēm un daudz pogām varētu būt sargs, jo viņam izskatās dārgs apģērbs, kas tajos laikos noteikti maksāja vairāk.
- Izskatās, ka meitenītei kreisajā pusē varētu būt diezgan auksti, jo viņai vienīgajai ir īsas piedurknes. Un viņas mamma priekšā norāda uz vecajiem cilvēkiem un saka, ka viņa arī kādreiz tāda būs.
- Vēl viena meitenīte fonā lūdz naudu.
- Šajā gleznā attēlots, kā bija agrāk, kad cilvēki nevis katru nedēļu gāja uz dievkalpojumiem, bet tikai tad, kad nomira kāds vai kādam bija slikti. Tāpēc arī krāsas šeit ir diezgan drūmas, izmantoti aukstie toņi un pēc debesīm var redzēt, ka ir auksts laiks.

Kad gleznas elementi un saturs bija pārrunāts, virzījāmies tālāk pie gleznošanas tehnikas un izmantotajām krāsām. Gustavs teica, ka šeit noteikti ir izmantoti ļoti smalki zīmuļi:  “Ļoti uzasināti zīmuļi un krītiņi, bet koki noteikti gleznoti ar krāsām.”
- Šajā gleznā ir daudz tumšo krāsu, kas manī rada veco laiku sajūtas. Es arī gribētu vienu dienu senatnē padzīvot.
- Var redzēt, ka mākslinieks ir ļoti centies, jo tas viss ir rūpīgi uzzīmēts.

 

Pēc tam pārrunājām gleznas aprakstu un, kad es Gustavam teicu, ka priekšplānā tas vecais pāris ir mākslinieka mammas un tēta atveidojums, viņš teica, ka tad jau vecāki ir bijuši svarīgi Jaņa Rozentāla dzīvē, ja jau tik skaisti izcelti pašā priekšā.

Tālāk runājām par mākslu kopumā. Gustavs stāstīja, ka viņam labāk patīk izdomātas gleznas, kas nav reālas, jo tās ir interesantākas. Bet tā jau, protams, “visi mākslinieki ir centušies”. Jautāju par citiem māksliniekiem, viņš teica, māksliniekus pagaidām nezina, bet zina gleznu “Mona Liza”.
Runājām, ka tā ir slavena, bet viņš nesaprata, kādēļ tā ir tik slavena. Kad minēju gleznas radīšanas gadu (1503. gads), viņš teica, ka varbūt tā tāpēc ir slavena, ka veca. Un tad viņš uzdeva man jautājumus par to, kā tādas gleznas var tik ilgi saglabāties un kur šo gleznu iespējams apskatīt.

Kad runājām, kāpēc vispār māksla ir jārada, Gustavs teica, ”lai varētu nopelnīt naudu vai lai tiktu izstādēs un kļūtu slaveni”. Par mūsdienu māksliniekiem viņš teica, ka “ir ļoti dažādi mākslinieki - citi zīmē kluso dabu, citi kaut ko paši izdomā, nu kā katram māksliniekam pašam patīk.”

Kā pēdējo jautājumu es Gustavam uzdevu: ja viņš būtu mākslinieks, ko viņš zīmētu? Viņš atbildēja, ka “tad noteikti zīmētu kaut ko saistītu ar futbolu, dzīvas spēles, stadionu”. Un kad es jautāju, kas šīs gleznas pirks, viņš teica: “noteikti kādi futbolisti pirktu un daži citi cilvēki arī.”

Kopumā Gustavs bija ļoti ieinteresēts un mums izdevās interesanta saruna. Sarunas laikā Gustavs minēja, ka arī gribētu mācēt tik skaisti gleznot, tātad viņš apzinās, ka, ja praktizētu gleznošanu ikdienā, viņš kādreiz mācētu radīt vērtīgus mākslas darbus. Mūsu viedokļi par mākslu diezgan sakrīt, jo arī man abstrakcionisms mākslā patīk vairāk par kluso dabu. Mans mīļākais mākslas virziens ir ģeometriskā abstrakcija, jo man patīk figūras, krāsu un līniju līdzsvars, taču arī abstraktā ekspresionisma kompozīcijas ir interesantas, jo man patīk krāsu triepieni. Šī saruna man ļāva tuvāk iepazīt mākslas pasauli, redzēt, kā bērns skatās uz gleznošanu, un šis patiešām bija vērtīgs laiks kopā ar Gustavu.