Piedāvāju cilvēkam, kurš tiešā veidā nav saistīts ar vizuālo mākslu, kļūt par manu skolnieku. Mārtiņam ir 23 gadi un RTU inženierzinātņu bakalaura grāds datorvadībā un datorzinātnē. Biju iecerējusi likt savam skolniekam iejusties Scenogrāfa ādā - vizuāli attēlot dzejoli.
Pirms praktiskās nodarbības aizvedu Mārtiņu uz izstādi - akciju „Tā runāja Edvarts Virza”, kas norisinājās Eduarda Smiļģa Teātra muzejā 2008. gada decembrī. Izstādē - akcijā varēja aplūkot kinētiskas esejas (īsfilmas) un noklausīties dziedājumus ar Edvarta Virzas dzeju.
Apspriedām Mārtiņa izvēlētu kinētisko eseju. Runājām par filmas ritmu, tonalitāti, stilu un saistību ar Virzas dzeju. 
Pirms praktiskās nodarbības lūdzu Mārtiņam izvēlēties viņam tīkamu dzejnieku un atrast dzejoli, ar ko viņš gribētu strādāt. Mārtiņš izvēlējās ģirta Koknēviča dzejoli „Aizķēries aiz antenas vējš” no krājuma „Japāņu modinātāja šonakts”.
Liku Mārtiņam analizēt dzejoļa vēstījumu, jēgu, tēlus. Viņam bija jādomā, kā viņš gribētu vizuāli attēlot dzejoļa noskaņu, būtību, jēgu. Parādīju Mārtiņam vizuālus piemērus - dažādus savus darbus, lai palīdzētu viņam domāt, kā varētu risināt uzdevumu.
Lai atraisītu Mārtiņa iztēli, liku brīvi, ļaujoties asociāciju plūsmai, balsī saukt priekšmetus, lietas, krāsas, parādības, kas viņam intuitīvi ienāk prātā saistībā ar dzejoļa noskaņu, būtību. (Arī sirreālisti savos darbos izmantoja brīvu zemapziņas asociāciju plūsmu).
ņemot vērā Mārtiņa spriedumus un atbildes uz maniem jautājumiem par šo tēmu, pakāpeniski izdomāju četrus praktiskos uzdevumus:
1) dzejoļa vai tā fragmenta grafisks shematisks attēlojums, kas raksturotu tā noskaņu, būtību,
2) asociatīva skaņas sacerēšana shematiskajam zīmējumam,
3) dzejoļa vai tā fragmenta attēlojums ar krāsu,
4) dzejoļa vai tā fragmenta asociācijas ar lietām, priekšmetiem - attēlojums fotogrāfiju sērijā.
Man bija skaidra mācību procesa kopējā jēga - radoši atraisīt iztēli, bet nebiju izdomājusi, kādi tieši būs praktiskie uzdevumi. Sākumā man bija skaidrs plāns tikai līdz izvēlētā literārā teksta analīzei. Tālākos uzdevumus es improvizēju, izdomāju procesa laikā, ņemot vērā to, kā Mārtiņš analizēja tekstu un viņa ieinteresētību.
Fragments no mūsu sarunas par Mārtiņa izvēlēto ģirta Koknēviča dzejoli:
D. „Kāda, tavuprāt, ir noskaņa šim dzejolim?”
M. „Kontrastaina.”
D. „Kādās krāsās tu redzi šo dzejoli?”
M. „Tumši zila, brūna un sarkana.”
D. „Kāds, tavuprāt, ir ritms dzejolim?”
M. „Labs, progresējošs attiecībā pret ātrumu. Beigās ir dinamisks, pēdējā nots ir izteikti gara.”
D. „Ja šo dzejoli attēlotu ar skaņu, kāda tā būtu?”
M. „Ar elektrisko ģitāru. Noskaņa kā Steve Vai mūzikā.”
Kad bija tapis pirmais zīmējums - dzejoļa melnbalts attēlojums shēmā un tās rakstisks izskaidrojums - man pilnīgi neparedzēti radās doma par skaņas iesaistīšanu. Jautājumos par dzejoļa asociācijām un jēgu es ietvēru arī jautājumu par skaņu. Ieraugot Mārtiņa zīmēto grafisko shēmu, man radās ideja piedāvāt viņam sacerēt asociatīvu skaņdarbu šim zīmējumam. Uz šo negaidīto piedāvājumu Mārtiņš reaģēja ļoti atsaucīgi un neviltoti ieinteresēti (viņš spēlē basģitāru regeja grupā „Striķis”), kā rezultātā jau tajā pašā vakarā tapa skaņdarbs šim zīmējumam.
Tad sekoja otrs zīmējums - dzejoļa attēlošana ar krāsu. Šajā zīmējumā redzamo Mārtiņš skaidroja kā nevienmērīga cikla attēlojumu, kas uz kopējā fona ir maznozīmīgs, tāpēc nav pamanāms.
Arī asociatīvo lietu un priekšmetu fotogrāfiju sērijā ļāvu radoši improvizēt. Viena no Mārtiņa asociācijām par dzejoli bija sarkans lakats, kas karājas nekurienē un lēnām pārtop par citu matēriju. Pārspriedām dažādus variantus, kā šo asociatīvo ideju - priekšmetu varētu nofotografēt sērijā, lai tas sasaistītos ar iepriekš zīmētajiem darbiem un skaņdarbu. Otrajā zīmējumā uz balta fona ir sarkani izplūduši laukumi, kas veido ritmu un caur kuriem iziet noteikta, konkrēta, smalka melna līnija - tai nevar redzēt sākumu un nobeigumu, jo tā sākas un beidzas ārpus lapas. Tad kopīgi izlēmām, ka, pakarot sarkano lakatu veļas auklā virs sniega, tas sasauksies ar zīmējumu. Jau darbojoties, Mārtiņam radās ideja liet lakatam virsū aukstu ūdeni un fotografēt procesu, kā tas lēnām sasalst uz lakata. Šo procesu, ar manu palīdzību, Mārtiņš fiksēja fotogrāfiju sērijā, intuitīvi izmantojot kompozīcijas un kadrējuma izjūtu.
Ņemot vērā to, ka mani uzdevumi bijā samērā sarežģīti, domāju, ka kopumā radošais eksperiments ir izdevies. Darba procesā Mārtiņš izrādīja ieinteresētību, iniciatīvu un pacietību.
Uzdevuma mērķis bija atraisīt skolniekā radošo iztēli. Manuprāt, lai mācītu izpratni par mākslu, pirmkārt, skolēnam ir jāiemāca atraisīt radošo iztēli, liekot atbrīvoties no visiem stereotipiem, šabloniem, un tikai tad var mācīt konkrētas tehnikas, perspektīvas un krāsu likumsakarības, kompozīcijas pamatprincipus... Ir ļoti būtiski, lai potenciālajam māksliniekam ir ko teikt, bet to, kā to pateikt, var iemācīt īsākā vai garākā laika posmā. Un pat, ja skolniekam nav izcilu dotību mākslā, uzskatu, ka atraisīta, brīva iztēle un radošā domāšana noder jebkuras profesijas cilvēkam.
Iesākumā Mārtiņam bija pagrūti uzreiz atbrīvoties un atraisīt iztēli, analizējot dzejoli, zīmējot to, taču jau pēc pirmā zīmējuma jutu, ka skolnieks pilnībā ļaujas radošajam procesam.
Paralēli praktiskajiem darbiem visu laiku stāstīju dažādus piemērus, kā atraisīt iztēli, kā atveidot dzejoli nevis burtiski, bet abstraktāk, iesaistot intuitīvo asociāciju plūsmu un saglabājot dzejoļa jēgu, būtību. Domāju, ka tas Mārtiņam nebija vienkārši, taču tomēr panācu, ka viņš atraisījās un turpināja attīstīt idejas par šo tēmu.
Domāju, ka šis eksperiments Mārtiņam bija vērtīgs daudzējādā ziņā. Viņam ir izteikta matemātiskā un tehniskā domāšana. Uzskatu, ka Mārtiņa lielākais ieguvums ir radošā atraisītība, spēja paraudzīties uz lietām no cita, neierasta skatupunkta. Izrādās, ka dzejoli var uzzīmēt kā shēmu, kurai klāt var sacerēt atbilstošu skaņu, kas raksturo dzejoļa noskaņu un sarkans, sasalis lakats var atveidot dzejnieka emocionālo stāvokli.
Mārtiņš sacīja, ka viņam šī bija vērtīga, atšķirīga un pavisam jauna veida pieredze, kas pavērusi plašāku redzesloku uz šķietami pavisam ikdienišķiem priekšmetiem, lietām - kad izmainot tās, rodas pavisam cita jēga.
Arī es pati ieguvu daudz no šī eksperimenta - es mēģināju mācīt scenogrāfijas specifikas izpratni, tās rašanās procesu, mēģināju iemācīt uz lietām paraudzīties abstraktāk, tēlaināk, kā arī realizēt idejas materiālā.
Visaugstāk vērtēju pirmā - shematiskā zīmējuma saistību ar dzejoļa noskaņu un arī skaņdarbu, kas, iespējams, radās impulsīvi, bet ļoti labi raksturo dzejoļa noskaņu.
Ja darba process ir saistošs un radošs, ir iespējams izraisīt interesi par mākslu jebkuram cilvēkam, arī tādam, kuram ir izteikti tehniska un matemātiska domāšana.
* Diāna Boitmane ir māksliniece - apguvusi porcelāna dizainu, scenogrāfiju un grafiku; šobrīd viņa studē Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā un strādā par skolotāju bērnu zinātnes centrā "Tehnoannas pagrabi" .
Materiālu sagatavoja Ilze Vītola