Kā jūs domājat uzdevumus mākslā skolēniem?
Jaunus uzdevumus es izdomāju ar skolēnu palīdzību, tie rodas improvizējot. Skolēniem ir iespēja piedalīties uzdevuma izstrādē - parasti viņiem ir idejas kaut ko radīt, izmēģināt, pētīt, saprast. Pirms darba es viņiem uzdodu jautājumus, diskutējam, iejūtos viņos, un tad uzdevums pats ir klāt. Piemēram, tālāk aprakstītais uzdevums par kartupeli sākās no tā, ka man mājās bija dažādi dārzeņi, instrumenti un nepieciešamais gleznošanai.
Vai mākslas radīšanai un mākslas mācīšanai ir kaut kas kopīgs?
Jā. Man tikšanās ar skolēniem ir radošs process. Stundu vadīšanu varētu salīdzināt ar gleznošanu. Pirms gleznošanas jāsagatavo viss nepieciešamais - darba vieta, materiāli un ideja. Tāpat ir arī pirms stundu vadīšanas. Gleznojot jāsāk ar lielajiem laukumiem, tad jāturpina ar detaļām, kuras bieži vien pašas nosaka, kā vislabāk izkārtoties uz audekla. Ar skolēniem ir līdzīgi - vispirms norunājam būtiskāko un darba jēgu, tad vienojamies par detaļām, izmaiņām un uzlabojumiem.
Mārtiņa Lindes uzdevums skolēnam “Kartupelis krīt no lidmašīnas”
Ideja. Lai veicinātu jaunrades gaisotni, ir izdomāts neparasts uzdevuma iesākums - nomizot kartupeli ar mazo karotīti. Šis process atklās jaunu dimensiju formas izpratnē. Skolotājs, motivējot darbam, piedāvās veikt neparastu darbību - ar pilnīgu nopietnību un ticību tās nepieciešamībai. Tiks radīts kaut kas it kā pilnīgi nevajadzīgs - māksla.
Kad kartupelis būs nomizots, tas kārtīgi jāaplūko un jāizveido no tā uzstādījums, lai varētu uzgleznot darbu: “Kartupelis, kurš krīt no lidmašīnas”.
Skolēns. Raitis, 8. klase. Mākslas stundās līdz šim pārsvarā strādājis ar parasto zīmuli, bet pēc tam krāsojis ar zīmuļiem vai krītiņiem. Tēmas uzdevis skolotājs.
Raitim ir vajadzīgās iemaņas, lai veiktu pietiekami sarežģīto uzdevuma sākuma daļu - nomizotu kartupeli ar mazo karotīti. Viņu ir ieinteresējusi skolotāja neparastā pieeja un spēja komentēt darba procesu, tā savdabību, nozīmi un vērtību.
Nodarbība. Ziņa, ka ar mazo karotīti būs jāmizo kartupelis, skolēnā izsauca nelielu izbrīnu. Viņš sāka uzmanīgi skrāpēt nost miziņu, bet pēc skolotāja norādījuma turpināja mizu grebt nost. Sanāca neglīta, apetīti neizraisoša forma.
Ar apziņu, ka šajā pasaulē nekas nav neiespējams un viss ir normāli, Raitis izveidoja uzstādījumu ar kartupeli un sāka patstāvīgu darbu pie gleznojuma: “Kartupelis krīt ārā no lidmašīnas”.
Attēls: Raita gleznojums. A4 formāts, guaša krāsas.
Pēc darba pabeigšanas skolotājs Raitim uzdeva dažus jautājumus:
Kāpēc kartupelis krīt ārā no lidmašīnas?
- Tāpēc, ka viņš taisa pašnāvību.
Ko tagad domā kartupelis?
- Kaut viņš ātrāk piezemētos.
Kā skatītājs varēs saprast, uz kuru pusi tas krīt?
- Tas krīt ar smagāko galu uz leju.
Kas tev vislabāk patīk darbā?
- Japāņu burti, kuri netīšām sanākuši fonā.
Vērtējums. Raitis bija centīgs visu darbu izpildē, ar interesi un neticīgu apbrīnu uzklausīja skolotāja piezīmes un izskaidrojumus. Darbs aizrāva gan skolotāju, gan skolēnu, tas bija kaut kas absurds, jauns un neparasts, tāpēc veicināja jaunrades atmosfēru.
Uzdevumā praktisks, patstāvīgs darbs gleznošanā bija balstīts uz eksperimentā (kartupeļa mizošanā) iegūtajiem iespaidiem. Skolēns atraisījās un guva jaunrades pieredzi.
Mācību procesa veiksmes nodrošināja neparastie uzdevumi, kā arī skolēna un skolotāja labās savstarpējās attiecības un sapratne. Vajadzētu turpināt radošu pieeju lietām un darbībām, lai atraisītu Raita mākslinieciskās pašizpausmes brīvību.
Materiālu sagatavoja Ilze Vītola
* Mārtiņš Linde (tekstā - skolotājs) ir Vizuālās mākslas skolotāja programmas students Latvijas Universitātē.