Kā jūs domājat uzdevumus skolēniem?

Es stāstīšu par mākslas skolu. Bieži ir tā, ka es izdomāju uzdevuma pamatu un bērni man parāda, kas man jādara tālāk. Piemēram, zinu, ka gleznošanā ir vajadzīgs uzdevums, lai pētītu formu. Es nolieku audzēkņiem priekšā kasti, lai viņi gleznojot ieraudzītu formu, apjomu. Protams, es apskatos visu uzmanīgi, kā izskatās, salieku gaismas, lai var skaidri nolasīt gaišās, tumšākās un vistumšākās plaknes. Es grozu to kasti, lieku prožektoru, skatos.

Un tad - vienu reizi - esmu uzlikusi kasti un it kā viss ir kārtībā. Bet tad, kad skolēni sāk krāsot, es pēkšņi ieraugu, ka šai kastei ārpuse ir balta, bet iekšpuse - pelēcīga. Es skatos, ka tad, kad viņi sāk piejaukt pelēko krāsu, gleznojot iekšpusi, darbos vairs nevar noteikt, vai tā ir kastes iekšpuse vai ārpuse. Man ar savu pieredzi tas nelikās tik svarīgi, šī atšķirība, bet bērns pēkšņi ierauga un parāda arī man, ka tas ir būtiski. Skaidrs, ka, nākamo uzdevumu liekot, es to ņemšu vērā. Vēl bija tā, ka kastei bija ieburzīts stūrītis. Ar ko bērns sāks zīmēt? - protams, ka ar to stūrīti, ar ieburzījumu. To redzot, es turpmāk vienmēr ļoti vērīgi apskatu visus priekšmetus, ko likšu viņiem zīmēt.

Citreiz, lai interesantāk, ieliku kastē bumbieri. Tomēr, redzot, ka tas pārlieku piesaista uzmanību, izņēmu ārā un uzliku bumbieri atpakaļ uzstādījumā tikai tad, kad kaste jau bija uzgleznota. Bumbieris bija jāattēlo tā, lai izskatītos, ka tas atrodas iekšā kastē.

Gleznojot kasti, viņiem ir ļoti jākoncentrējas, jājauc krāsas, jāsalīdzina tās, tas ir grūti un nogurdinoši. Es tad jau zinu, ka nākamais uzdevums būs pilnīgi savādāks - tāds, lai viņi pilnīgi brīvi var pludināt krāsu pa papīru. Es paņemu dažādas drapērijas un salieku uz plaukta malas strīpā, sakrokoju tās. Skolēni var ņemt jebkuru fragmentu no tā, ko redz, un gleznot. Kārtīgie bērni ir spiesti krāsu pludināt un ķēpāties - ar pirkstu, ar otu - kā viņi vēlas. Savukārt tiem, kuri jau ir tendēti uz atbrīvotu gleznošanu, šis uzdevums ir īsta medus maize.

Līdzīgs uzdevums - milzīga kaudze ar nobirušām koku lapām. Katrs glezno kādu daļu no tās, ļaujoties krāsu un formu spēlei. Septembrī no dārza atvedu un telpas vidū spainī ieliku klēpi ar saulespuķēm - tas man tāds iepazīšanās uzdevums. Tā visu laiku mani piedāvātie uzdevumi mainās.

Vienu gadu man bija uzdevums, kas īpaši veltīts secībai, kādā bērni vēlas attēlot to, ko redz. Bija jāzīmē balta, ar puķu ornamentu rotāta, krūze. Pirmais, ko bērns sāks zīmēt, protams, ir ornaments - tas viņam liekas vissvarīgākais, kas ar to krūzi darāms. Sākumā es viņiem jautāju - pastāstiet, kāda ir šī krūze? Viņi atbildēja - puķes, tur ir puķes! Es jautāju - kas ir svarīgāks - puķes vai krūze? Viņi apmulsa, tomēr teica - puķes ir ļoti svarīgas. Tad es sacīju - ņemiet papīru un uzgleznojiet tās puķes, kas ir uz krūzes. Kad tas bija izdarīts, teicu - tagad ņemiet zīmuli un zīmējiet krūzi tā, lai puķes atrastos uz krūzes. Darbs tapa it kā no otra gala. Citādi - varu runāt par krūzi, tās formu, cik gribu - viņi tāpat skatās tikai uz puķēm - tās viņiem liekas svarīgākas. Palēnām jau viņi ielāgo skatīšanās veidu, kas vajadzīgs zīmējot - redzēt kopējo formu.

Kompozīcijā bija uzdevums "Līst lietus". Jāattēlo tikai lietus. Bērniem tas ir grūti, jo viņi grib uzzīmēt kokus, mākoņus, sauli un lietus pilītes. Bija jāstrādā, savstarpēji jaucot baltu, melnu, zilu krāsu un okeri. Visgrūtāk viņiem bija saprast, kā uzgleznot lietu pat bez mākoņiem. Uzdevuma turpinājumā bija jāuzglezno, kā lietus līst peļķē, kā peļķe izskatās no augšas. Šo uzdevumu mērķis bija pieradināt jaukt krāsas - te ir nepieciešams to darīt. Tad sekoja nākamais - es teicu - iedomājieties, ka jūs esat iebriduši peļķē un uzgleznojiet savu apavu purngalus - to viņi darīja, skatoties uz savām kurpēm un izmantojot visas krāsas, kādas vēlējās. Pēc tam teicu - paskatieties uz augšu - iedomājieties, ka jums ir lietussargs, uzgleznojiet arī to! Darbos redzamas gan kājas, gan lietussargs. Uz pasauli var skatīties ļoti dažādi - ir tuvais un tālais, daļa un veselais, augša un apakša.

Vēl ir cits, apstākļu spiests, uzdevums par lietu, kad ātri bija jāizlemj, ko darīt, jo lietus dēļ iepriekšējais plāns izjuka. ārā lija, atvērām visus logus. Sākumā liku vērot un aprakstīt - kā līst lietus. Viņi rakstīja, piemēram, tā: ārā līst lietus, lietus lāses ir aukstas, tās krīt uz mašīnām, lāses ir pelēkas.. Pēc tam, izvēloties piemērotākos materiālus - krītiņus, ogles, tušu, krāsas - lietus bija jāattēlo trīs dažādos variantos. Pēc tam katrs, izlozējot, saņēma kāda cita audzēkņa zīmējumu. Atkal bija jāapraksta lietus, bet - vērojot cita skolēna radīto darbu. Tas bija brīnums, cik skaisti teksti radās - par to, cik lietus ir krāsains, ka tas tūlīt pāries, jau nakts, bērni vēl bradā pa peļķēm, meklē savu mammu.. Valoda pēc zīmēšanas bija ļoti bagātinājusies. Vēlāk audzēkņi teica, ka vēl kaut ko līdzīgu gribētu darīt.

 Dažreiz jaunas idejas rodas no kļūdām. Man bija iecerēts uzdevums zīmēšanā silueta izpratnei: uzstādījumā - istabas puķe podā, aiz tās - fona plakne. Tā kā telpā uzstādījumam īsti nebija vietas, es aizvēru  logam žalūzijas un noliku augu uz palodzes ar žalūziju plakni fonā. Es bērniem teicu: vispirms jums jānosmērē papīrs ar grafītu un, kad tas ir melns, ar dzēšgumiju jāizdzēš auga siluets - nekas nav jāzīmē, jādarbojas tikai ar dzēšgumiju. Viņi sāk dzēst un es pēkšņi ieraugu - auga lapas taču ir tumšas, savukārt fons - gaišāks, tāda mīksta āra gaisma - to šoreiz vajadzēja dzēst ārā. Es darīju kā iepriekšējā reizē, kad  fons bija tumšāks un neieskatījos, ka tagad - uz palodzes - izskatās otrādi. 

Šajā reizē es biju kļūdījusies, bet gluži nejauši atradu jaunu uzdevumu. Mums klasē žalūzijas ir tādas puscaurspīdīgas un, kad ārā ir saule, caur tām ļoti skaisti var nomanīt to, kas ir ārā aiz loga. žalūzijas ļoti uzskatāmi nošķir priekšplānu no dibenplāna. Izdomāju, ka, aizklājot logu ar smalku sietu, vēl caurspīdīgāku par žalūzijām, būtu vieglāk novērot un saprast telpiskuma jautājumu zīmējumā - priekšplāns jāzīmē ciets, spilgts, saprotams un pārējais, ja vēlamies panākt dziļuma iespaidu, jāattēlo mīkstāks, tā kā aiz sieta.

Katru reizi situācija var atšķirties un tā rāda, ko darīt. Skolotājam, lai izdomātu uzdevumus, galvenais ir būt atvērtam, redzēt un visu laiku domāt. Piemēram, klausoties kaut ko garlaicīgu, var domāt uzdevumus. Arī izstādes, reklāma, lietas - viss, kas mums apkārt, ir uzdevumu vērts. Vienīgi vajadzīgs laiks, lai izdomātu.

Esmu pārliecināta, ka mācības mākslā ir smags darbs. Daudzas teorijas grāmatas man liek justies skolēnu priekšā kā ampelmanim - man ir jāizdabā, lai viņi saprastu, lai viņiem visu laiku būtu interesanti un labi. Es tomēr uzskatu un arī bērniem saku, ka tas ir darbs. Tāpēc man liekas, ka uzdevumiem vajadzīga stingra forma un nepārtraukti jāmaina precīzi, sausāki un gleznieciski, atbrīvoti uzdevumi. Skaidrs, ka visu uzdevumu pamatā ir mācību programma - tas, kas viņiem jāapgūst, bet ceļu, kā darīt, ierāda gan paši bērni, gan visa apkārtne.

Materiālu sagatavoja Ilze Vītola

 Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds