Skolā man svarīgas ir tikšanās ar cilvēkiem, kurus citā veidā neizdotos sastapt un iepazīt. Man pat vairs neliekas tik nozīmīgi radīt cilvēkos cieņu pret mākslu vai nepazīstamo vispār - to es atstāju viņu pašu atbildībā. Es vairāk meklēju dialogu, iepazīstu cilvēkus, un tad, ja rodas interese no viņu puses, piedāvāju uzklausīt arī manus stāstus – un vēlāk tos ilustrēt tēlos, zīmēs, vārdos. Reizēm arī netapis darbs ir vērtīgs vēstījums - var izrādīties, ka dvēselei nozīmīgi bijuši tie brīži, kad virtenēs vērti čiekuri, nevis darīts kaut kas it kā paliekošs.
Idejas uzdevumiem man piespēlē skolēni un notikumi, kas apkārt. Reiz 9. klases skolēni man parādīja šausminošu filmu. Viņus ļoti interesēja, ko es par to teikšu. Filmā tika rādīta līķu secēšana morgā – kā noņem skalpu, pārgriež vēderu, izņem zarnas, tam visam vēl fonā nihilistiski komentāri. Filmas autoru vārdi bija uzrakstīti uz plāksnītēm ar asinīm vai kaut ko līdzīgu.
Ar šo filmu skolēni man pasvieda ideju uzdevumam – es nolēmu likt pretī it kā to pašu, bet ar ideju, ka forma var būt līdzīga, bet saturs - pavisam cits. Es viņiem gribēju parādīt filmu „Parastais fašisms”, tomēr sapratu, ka tā nederēs - tāpēc, ka tās forma ir kaut kādā ziņā novecojusi – devītklasnieku auditorijai nepārtraukti būtu vajadzīgi mani komentāri. Nākamais, ko iedomājos, bija filma „Džūda”. Tur ir briesmīga epizode, kurā bērns, dzirdot vecāku strīdu, nolemj nogalināt mazākos brāļus un māsas un arī pats pakaras. Man pietrūka laika sameklēt šo filmu.
Par laimi, iedomājos vēl vienu iespēju – atcerējos un sameklēju pasaku par Bezroci . Pirms dažiem gadiem to biju atradusi, pārlasot pasaku un teiku grāmatas. Nedaudz vēlāk uzgāju Klarisas Pinkolas Estes pasaku terapijas grāmatu „Ar vilkiem skrienošā”, kurā ir šīs pasakas analīze. Pasaka pa Bezroci man ir aktuāla joprojām.
Darba gaitā vispirms es skolēnus mācīju zīmēt cilvēka figūru. Kā paraugu rādīju Ticiana „Greizsirdīgo vīru” – gan zīmējumu, gan fresku, gan gleznu. Skolēni varēja izvēlēties studēt Ticiana, Karavadžo vai kāda cita mākslinieka darbu. Pamazām pietuvojāmies galvenajam uzdevumam, kurā dažiem izdevās vienkārši ilustrēt pasaku, citiem – parādīt arī savas izjūtas. Stāsts par tēvu, kurš nocērt savai meitai rokas, reti kuru atstāja vienaldzīgu.
Kāda meitene Bezroci attēloja bērzu birzī,- es tajā brīdī atcerējos „Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu”. Tā sakarība bija kā dāvana man, jo es zinu, ka tad, kad es esmu ļoti centusies un darījusi tieši to, ko maniem skolēniem vajag, visam parādās kaut kāda lielāka jēga. Tas, ka tā tautasdziesma manī pēkšņi atdzīvojās, nozīmē, ka es biju pareizi rīkojusies. Man jau nevajag kaut kādas pateicības, vai, lai viņi man izlaidumā dotu puķes. Vizuālie efekti darbos arī nav mērķis. Manuprāt, galvenais ir tas, lai mākslas stundu pieredze skolēniem dzīvē kaut kā noderētu. Ar tādiem kadriem, kā tajā morga filmā, viņi diemžēl vēlāk daudz saskarsies, tas tagad ir visur mums apkārt. Bet tieši tāpat visur ir arī neuzbāzīgs skaistums.
Uzdevums par Tatjanas vēstuli Oņeginam bija iespēja citām acīm palūkoties uz Valentīndienas norisēm. Paralēli skolas mīlas pastkastei skolēniem bija jādomā par Tatjanu. Darbu sākot, katrs varēja izvēlēties, ko attēlot – piemēram, aleju, kurā notiek Tatjanas un Oņegina dialogs, tā apejot problēmu kā uzzīmēt figūras. Tatjanas vēstule ir darbs par mīlestību, par to, kā veidojas mīlestība, par daļiņām, kas veido mīlestības enerģiju. Varbūt, ka kāds gribētu sīkāku paskaidrojumu par tām daļiņām, bet šī vārda izpratne stundās tika atstāta katra paša ziņā.
Viena no lielākajām dāvanām man bija, kad es atklāju, ka viens puisis ļoti nopietni sācis sev būtiskās lietas iezīmēt dienasgrāmatā. Viņš man rādīja, kā zīmējis parka fragmentus – sēdējis parkā, domājis, tad izvilcis savu kladīti un uzzīmējis. Tās nebija tikai ainavas, varēja just, ka tas ir konkrēts stāsts par viņu pašu. Saprast, kā attēlot, piemēram, skumjas, var tikai tad, kad cilvēkam pašam dzīvē ir bijis tāds brīdis un tas ir saistījies ar kādu vērojumu - parka stūri vai kādu cilvēku. Svarīgi, ka vizualizējas tava izjūta un to var piefiksēt fotografējot vai uzzīmējot.
Tam, manuprāt, māksla ir vajadzīga - paša pierakstu veidošanai. Ir lietas, ko ļoti grūti noformulēt vārdos - piemēram, atbildi uz jautājumu - kā es izdomāju uzdevumus. Mēdz būt tā - es eju pa ielu, ieraugu tantiņu melnā mētelī, ar gaiši ziliem matiem un man kļūst skaidrs, kāds būs nākamais uzdevums skolēniem. Kā to var izstāstīt – nu nevar nekā! Ir notikumi, kurus var pierakstīt, ir notikumi vai pārdzīvojumi, kurus var nodungot vai nodejot un, tāpat ir notikumi, kuru attēlošanas visprecīzākais veids ir uzskicēt, uzšvīkāt.
Arī tanti melnajā mētelī ar gaišzilajiem matiem es uztvēru kā dāvanu sev, jo tieši tajā dienā biju skolēniem stāstījusi par Tulūzu Lotreku, un pēc tam šaubījos – vajadzēja vai varbūt nevajadzēja to darīt, jo skolēniem jau Lotreks nav nekāda aktualitāte, bet man pašai gan patīk. Tantei bija tādas pašas tumši sārtas, asi konturētas lūpiņas kā Ivetei žilbērai Lotreka darbos. Nākamajā stundā pastāstīju klasē par savu piedzīvojumu – sastapto dāmu ar zilajiem matiem – izrādās, arī skolēni viņu bija ievērojuši. Tad tas saslēdzās kopā ar iepriekš runāto un skolēni, iespējams, saprata arī to, kā Lotrekam tēli atnākuši.
Ir vairāki skolēnu stāsti, kas man jāklausās katru gadu, piemēram, leģenda par punktu, kas maksā vienu miljonu. Vienmēr klasē ir kāds, kurš stāsta: jā, jā, zinu, māksla – tas ir tad, kad uzzīmēts viens punkts un tas maksā vienu miljonu. Es nezinu, kāpēc, bet apspriestā cena vienmēr ir viens miljons.
Otra tipiska uztraukumu tēma ir kails ķermenis mākslā. Šogad, kad runājām par renesansi, es skolēniem rādīju Mikelandželo Dāvidu, un stāstīju, ka tas ir arī Florences simbols. Es uzdevu rakstīt eseju un mēģināju skolēnus uzvedināt uz domām, ko un kā varētu rakstīt, kā veidot teikumus. Es teicu – iedomājieties, kā būtu, ja kaut ko tādu izvēlētos par simbolu Rīgai? Es arī sacīju, ka man pašai nekas nebūtu pretī, ja šāda skulptūra būtu kaut kur Rīgā. „Skolotāj, vai jums ir temperatūra, jūs esat slima?” viņi man vaicāja. Man bija jautri.
Apgūstot klusās dabas žanru, es skolēniem rādīju 17. gs. holandiešu autora gleznu, kurā attēloti ziedoši tīteņi un krupis, kurš apēd tauriņu. Tas ir ļoti skaists stāsts par nāvi. Kādam tāda bilde varētu karāties virtuvē un viņš mierīgi domātu, ka tās ir vienkāršas puķītes. Toreiz stundā es skolēniem rādīju arī Tīnas Modotti darbu ar ģitāru, patronām un sirpi. Es viņiem teicu, ka šī klusā daba ir kā kods stāstam par mākslinieces dzīvi, par meksikāņu revolūciju, par viņu mūziku, karu un tautu. Es tur saskatu stāstu par konkrētu cilvēku, viņa portretu. Tā radās ideja uzdevumam – caur kluso dabu saskatīt un aprakstīt cilvēku. Manuprāt, esejas labi izdevās – tādā ziņā, ka patiesi. Jebkura portreta kvalitāti jau daļēji diktē pats portretējamais – tā bija arī skolēnu darbos.
Izdomāju vienu uzdevumu, kas atgādina, ka forma un saturs ir saistīti. Ne vienmēr, piemēram, melnā krāsa nozīmē kaut ko vienu, nē, tā katru reizi mainīsies saistībā ar saturu, ar dažādām kombinācijām. Skolēniem vajadzēja atcerēties mākslas darbu – filmu, grāmatu, fotogrāfiju, kas viņiem šķitusi neizdevusies, jo forma bijusi saturam neatbilstoša. Viena meitene parādīja videoklipu - tur bija miroņi, kaps, vēl tāda kā žizeles mīlestība. Viņai patika mūzika, bet klipa vizuālā puse likās nekam nederīga. Izrādījās arī, ka viņa nezināja žizeles stāstu, mēs to pārrunājām. Tad tapa darbs – interpretācija dziesmai. Skolniece ilgi slimoja un mājās ideja bija nopietni pārdomāta, un tapa ļoti labs zīmējums.
Nelielajā zīmējumā ar pildspalvu es redzu sava darba rezultātu. Tā ir kāda skolēna dāvana man - viņš atklāja, ka šādi zīmējot viņš nomierinoties. Man tas liekas lieliski, ka viņš tā nomierinās un vairs arī nebrīnās par bezpriekšmetisku mākslu.
* Gunta Riekstiņa ir vizuālās mākslas skolotāja Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā.
Materiālu sagatavoja Ilze Vītola
Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds