2 stundas lidmašīnā, 3 stundas vilcienā – un esmu klāt. Šo ceļu turp un atpakaļ es mēroju katru mēnesi, lai Luksemburgā tiktos ar cilvēkiem, kuri vēlas nonākt tuvākā saskarē ar vizuālās mākslas pasauli. Luksemburgā izveidojusies jau itin apjomīga latviešu sabiedrība, kas pārsvarā sastāv no ģimenēm ar maziem bērniem un, kas tiecas realizēt savus sabiedriskās dzīves mērķus – komunikācija, identitātes meklēšana un apliecināšana, izglītošanās un vienkārši interesanta laika pavadīšana.Man jāstrādā ar divu paaudžu jaunajiem māksliniekiem. Pirmo veido 6 - 8 gadus veci bērni, otrajo – viņu vecāki un vecāku draugi. Uzreiz jāatzīst, ka konkurēt ar komiksu varoņiem un animācijas seriāliem, lai iekarotu bērnu uzmanību ir daudz, daudz grūtāk, kā sadarboties ar pieaugušajiem, kas paši tiektin tiecās pēc iespējas radoši darboties. Vairāki no viņiem mācās arī spēlēt kādu mūzikas instrumentu un viņu patiesā degsme izraisa apbrīnu.
Kārtējai nodarbībai esmu izraudzījies tēmu „Bomža portrets”. Vēlējos provocēt šo labklājībā dzīvojošo cilvēku uztveri un iztēli ar klaidoņu un ielas cilvēku tēlu, meklējot eksistencei svarīgu lietu formulas un atspoguļojumus. Tas – no ideoloģijas viedokļa, bet tīri vizuālā ziņā ceru uz izteiksmīgiem siluetiem un faktūrām, jo rezultējošais darbs ir iecerēts kolāžas tehnikā. Visi dalībnieki nāk uz nodarbību ar kastēm un sainīšiem, kuros atrodamas visai interesantas lietas: dažādas puķainas un svītrainas lupatiņas, vatētu ziemas mēteļu oderu paliekas, saburzītas avīzes, pogas, gliemežvāki, vate, utt.
Daži bērni pret tēmu noskaņoti skeptiski. Skan izsaucieni: „Nē, es negribu!” un „Es gan to netaisīšu”. Rādu viņiem bildes – bomzīšu fotogrāfijas. Kāda no tām bērnus ieinteresē – tajā redzamais vecais vīrs rāda nepieklājīgu žestu – apmēram tā, kā to savulaik darīja arī deputāts Lagzdiņš. Bet visā visumā vērojama degunu raukšana un lūpas uzmešana. Sarunās mēģinām noskaidrot attieksmi. Izrādās, ka pirmā bomžu pazīme ir tā, ka viņiem nav naudas. Otrā varētu būt, ka viņi ir dzērāji. Visumā jābrīnās par bērnu skaidro un racionālo domu gājienu. Salīdzinot ar to, manējais ir samudžināti romantisks (līdzīgs tas izrādās arī pieaugušajiem, kas tēmu risina pāris stundas vēlāk) – kaut kas par „putna brīvību”, aizspriedumu noliegumu un „alternatīvu pieeju”.. Gribot - negribot jaunie mākslinieki ķeras pie darba. Šķiet, ka viņus tomēr valdzina iespēja aplīmēt pašu uzzīmētās shematiskās figūriņas ar dažādiem materiāliem.
Nezinu, cik liels šeit ir Raušenberga nopelns, kura mākslas darbu reprodukcijas demonstrēju audzēkņiem, bet iecienīta ir krellīšu un podziņu līmēšana, patīk pūkainie materiāli, bet topa augšgalā kā neapšaubāms līderis ir kādas māmiņas gādīgi iepirktā spīdīgā folija. Un tā nu mūsu bomzīši pārsvarā līdzinās 80-to gadu disko zvaigznēm – tie zaigo un laistās folijas greznībā, ko papildina podziņu, krellīšu un pat gliemežvāku akcenti. Te iezīmējas kāda likumsakarība, jo tā pati māmiņa, kas sagādāja spīdīgos materiālus bomžu tēmai, vēlāk uzgleznoja bomža tēlu ar zelta krāsu.
Lai iedvesmotu māksliniekus, katrai nodarbībai sagatavoju īpašu skaņu celiņu. Mani īpaši spārnoja fakts, ka iepriekšējā reizē pat biju izpelnījies uzslavu no kādas meitenītes, kurai patika viens no skaņdarbiem. Un tā – esmu sagatavojis CD ar Toma Veita un Nika Keiva dziesmām. Taču, šoreiz mūzika izpelnās dalītu vērtējumu: kāda jaunā māksliniece ik pēc 2 minūtēm uzstājīgi pieprasa, lai taču uzlieku kaut ko citu, savukārt cita teicās atpazīstam kādu Veita motīvu, kuru dzirdējusi filmā. Tā nu, pateicoties kinoindustrijas atbalstam, Veits noturas līdz galam. Iztur arī mans mazais koka manekeniņš, kuru biju vedis pār robežām, riskējot nokļūt teroristu sarakstā, jo koka figūriņu balsta metāla stienītis, kas rentgena monitoros lidostās izskatās visai aizdomīgi un, kura dēļ man nācās taisnoties un vērt somu vaļā drošībnieku uzmanītam. Bet tas atmaksājas, jo figūriņa teju vai zaudē dabisko krāsu, māksliniekiem dedzīgi meklējot gleznainākās pozas saviem božu tēliem.
Tā nu laiks aizritējis nemanot – un pirmās nodarbības beigās mēs varam konstatēt, ka radīta tāda kā ideālo bomžu galerija, vai bomžu paradīze. Visi portretos redzamie kolāžu tēli vai nu mirdz sudrabā un metālikā, vai koši atspīd puķainos un krāsainos audumos – un kāpēc ne? Kas gan uzdrošināsies ierobežot radošo garu tā gaitās, kas ne vienmēr ir nekļūdīgi paredzamas. žēl vienīgi, ka nevienam no autoriem nelikās iedvesmojoši ieviest darbā grafiti vai kādus citus ielu mākslas elementus, kurus viņiem rādīju līdzpaņemtajā grāmatiņā par Rīgas ielu mākslu. Nekas - citreiz.
Kārta pieaugušajiem. Bildes ar ielu dzīves varoņiem viņus fascinē. Iesaku padomāt par iespēju veidot bomža parādes portretu, attēlot kādu hipotētisku bomžu karali un rādu kāda no Ludviķiem portretējumu grāmatā par Luvru. Rosinu domāt kā izskatītos bomža zirgs (jo dalībnieku vidū bija interese par zirgu attēlošanu vizuālajā mākslā) un demonstrēju attēlus ar mongoļu mazajiem plušķainajiem zirdziņiem un pat bārdainu Prževaļska zirgu. Pieminu bomžu ratiņus un mēģinu saistīt tos un to saturu ar klusās dabas kompozīciju. Bet par transportu interese neraisās. Mākslinieki noskaņoti apcerīgi. Ar koka figūriņas starpniecību tiek modelētas sarežģītas pozas un veidoti raksturi. Kad salīmēti raibu raibie materiāli, izrādās, ka noderīgs paņēmiens ir visu pārkrāsot ar lielo otu.
Viena no autorēm radījusi ielas skatu ar milzīgu reklāmas vairogu, kas demonstrē gigantiskus ķirbjus, kā savdabīgu pārticības un pilnības simbolu. Priekšplānā mierīgi, kā kāda Danaja, izlaidies gleznains ielu iemītnieks, bet visam pāri vientuļi un majestātiski spīd vakarzvaigzne.
Citā darbā lielās pasaules jūras krastā stāv zelta bomzis ar savu suni pie sasistas laivas un noskatās saulrietā. Visumā, līdzīgi bērniem, arī lielie ir ļāvušies poēzijas vilinājumam un šajā it kā skarbajā tēmā saskatījuši citus akcentus.
Arī lielajiem pietrūkst laika, lai darbus pienācīgi pabeigtu. Daudz kas paliek uz priekšdienām – un tas varbūt arī labi, jo nu mums ir nākotne. Skatos uz paveikto un brīnos par cilvēku dīvaino tieksmi tēlot, attēlot, radīt savu pasauli, citu realitāti attēlos, par mūsu nelabojamo tieksmi ļauties iztēles vilinājumiem un citas valodas valdzinājumam. Nesen meita man parādīja tekstu velsiešu valodā. Iesaku arī jums tādā ieskatīties – tas ir kā ieraudzīt pasaku. Vārdi virknējas skaistās, kaut pilnīgi svešās skaņās, kas atgādina atbalsi no feju un drakonu valsts. Vai līdzīgi nav ar glezniecības valodu? Vismaz dažreiz, Luksemburgā.
P.S. Luksemburgā arī esot bomzis. Jā - tieši tā – viens bomzis, pašiem savs.
* Vilnis Heinrihsons ir gleznotājs un mākslas pedagogs. Strādā Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā kopš tās dibināšanas.
Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds