Mākslas nodarbībā iesaistītais Valters (25) ir florists ar grāmatveža izglītību.
Valters uzskata, ka zīmēt (atainot dabai līdzīgi) neprot un nedēvē sevi par mākslinieku, taču atzīst, ka labi strādā ar augu un sintētiskiem materiāliem, saliekot tos glītās kompozīcijās. Nodarbības mērķis bija mazliet papluinīt iesīkstējušo uzskatu, ka mākslai tuvoties iespējams vienīgi ar akadēmiskas zīmēt un gleznot prasmes apgūšanu.
Vispirms runājāmies par abstraktu jēdzienu, tādu kā ticība, ciešanas, mīlestība, atspoguļošanu mākslā (analizējām darbus Krievijas laikmetīgās mākslas izstādē „ART-index”). Valters izteica domu, ka šādas lietas mēdz attēlot ar simboliem (krusts, sirsniņa). Sarunas laikā skolnieks minēja, ka visiem cilvēkiem ir kopīga tiekšanās pēc laimes, taču to nevar izliet kā laimi Jaungada naktī. Izlietās laimes kalpo kā zīmes, tulkojami pravietiski simboli. Šī viņa doma bija pamats idejai par zīmes radīšanu no izkausēta cukura.
Valters uzskata, ka zīmēt (atainot dabai līdzīgi) neprot un nedēvē sevi par mākslinieku, taču atzīst, ka labi strādā ar augu un sintētiskiem materiāliem, saliekot tos glītās kompozīcijās. Nodarbības mērķis bija mazliet papluinīt iesīkstējušo uzskatu, ka mākslai tuvoties iespējams vienīgi ar akadēmiskas zīmēt un gleznot prasmes apgūšanu.
Vispirms runājāmies par abstraktu jēdzienu, tādu kā ticība, ciešanas, mīlestība, atspoguļošanu mākslā (analizējām darbus Krievijas laikmetīgās mākslas izstādē „ART-index”). Valters izteica domu, ka šādas lietas mēdz attēlot ar simboliem (krusts, sirsniņa). Sarunas laikā skolnieks minēja, ka visiem cilvēkiem ir kopīga tiekšanās pēc laimes, taču to nevar izliet kā laimi Jaungada naktī. Izlietās laimes kalpo kā zīmes, tulkojami pravietiski simboli. Šī viņa doma bija pamats idejai par zīmes radīšanu no izkausēta cukura.
Zīmēšanai izmantojām pannā izkausētu cukuru un folija pamatni. Atbrīvotu roku šļakstinot, pilinot, velkot un sapludinot plastisko cukura masu, skolnieks atklāja, ka zīmējums rodas brīvi, bez īpašas atbildības par jēdzīgu rezultātu. Kad pirmās tehniskās iemaņas tika apgūtas radot brīvus švīkājumus, un vienlaikus gūstot patīkamas emocijas, mudināju skolnieku veidot attēlu mērķtiecīgi. Mana vēlme bija atraisīt viņu abstrakta tēla, jēgpilnas zīmes radīšanai.
Iedvesmai rādīju skolniekam izdrukātus dažādu valodu teksta paraugus, skaidrojot, ka arī burts ir grafisks simbols, mudināju ieskatīties arābu, grieķu un ebreju rakstībā. Taču svešie burti īpaši nesaistīja viņa uzmanību. Radīt jaunus burtus viņam nelikās iespējami.
Turpinājām mūsu aizsākto sarunu par cilvēces kopīgajām vērtībām un dažādām kultūrām raksturīgiem simboliem. Devu skolniekam norādījumu - radīt savus simbolus. Pirmie skolnieka mērķtiecīgi zīmētie simboli bija paša monogramma, tad sekoja zīmes, kas atgādināja saulīti, zvaigznīti, līdz parādījās tēli, kuriem vairs nepiemita šāda atpazīstamība. Mudināju tā turpināt un nosaucu trīs abstraktas lietas, kas jāattēlo - Dievs, ciešanas un mīlestība. Līnijas un laukumi veidojās brīvi, bez piepūles un īsā laikā tika radīti trīs visai atšķirīgi tēli. Priecīgs un apmierināts par paveikto, skolēns nenojauta, ka tās ir sava veida lamatas.
Kad lūdzu no cukura radītos tēlus pārnest uz papīra, uzzīmējot grafiski, skolēnu pārņēma neviltots apmulsums. Nu lieta bija kļuvusi nopietna... Tāpēc iesākumā aicināju iepazīt paša radītos simbolus, paraudzīties uz tiem ar jaunu skatu, izpētīt katram raksturīgo, izvērtēt būtisko un nošķirt to no nejaušā. Zīmes bija radītas emocionāli, brīvi, intuitīvi, ļaujoties spēles priekam. Skolnieks lūdza, lai ļauj zīmēšanai izmantot zīmuli, es tomēr uzstāju, ka jālieto flomāsters, lai radītu noteiktu līniju. Valters teica, ka nevarēšot uzzīmēt tikpat lielus, kā cukura objekti, tāpēc atļāvu simbolus vispirms uzzīmēt mazākā izmērā, tā apgūstot un precizējot katra veidolu, atmetot lieko un izstrādājot detaļas. Iedevu viņam atšķirīga smalkuma melnus flomāsterus. Iespēja vispirms uzzīmēt mazāka izmēra attēlu acīmredzami palīdzēja pārvarēt pirmītējās bailes, un ļāva radīt no nejaušībām brīvu, grafiski atrisinātu zīmi. Vienlaikus notika iepazīšanās process ar paša intuitīvi radīto, abstrahēšanās un cukurgailīšu apzināta pārvēršana grafiskās zīmēs. Kad tas bija veikts, grūtības neradīja simbola uzzīmēšana tā sākotnējā lielumā - t.i. tikpat lielu, kāds tas bija cukura variantā. Skolnieks gan ievēroja, ka pārzīmējot lielāku, drusku mainījušās zīmes proporcijas.
Kad zīmējumi bija pabeigti, izrādījās, ka aizrautīgi zīmējot lielās melnbaltās zīmes, Valters nebija tās orientējis papīra loksnē. Jautāts, kāpēc tā, viņš paskaidroja, ka nav taču svarīgi, kā zīme stāv lapā, jo papīra lapu var pagriezt kā vajadzīgs. Tomēr, lai es labāk saprastu, kā zīmei jāstāv, viņš papīra loksnei ar šķērēm apgrieza stūrus, šādā veidā novietojot zīmi pareizā leņķī attiecībā pret lapas apakšmalu. Šī nodarbības epizode izraisīja sarunu par kompozīciju - objekta novietojumu izvēlētajā formātā.Pabeigtos zīmējumus mudināju vēlreiz aplūkot, analizēt tajos saskatāmo un mēģināt to noformulēt vārdos.
Valtera skaidrojums:
“Dieva un mīlestības simboli tapa pilnīgi stihiski (intuitīvi). Dievs ir demokrātiska zīme, tā atgādina cirka vienriteni, kas balansē, bet nekrīt...
Mīlestība - izteikta figūra, kā gaisa balons, kas paceļ debesīs, pati skaistākā zīme, tomēr tā ir tikai daļēji pilnīga (nav apaļa), jo nekas dzīvē nav pilnīgs. Divas strīpiņas ir mīlošie cilvēki, bet punktiņš - bērns.
Ciešanas - kā grābeklis, uzkāpjot tas sāpīgi iesit pa pieri. Šo zīmējot jau sākumā zināju, ka zīmēju grābekli.”
Respektējot Valtera vēlmi mākslas darbā meklēt ideju, dziļāku saturu, man radās doma par cukura kā salduma un laimes simbola un visiem cilvēkiem pazīstama produkta izmantošanu vēl vienam darbam - nolēmu skolēnam piedāvāt cukurgraudus telpiska objekta radīšanai.
Valtera sākotnējā ideja bija no cukura graudiem veidot kubu, kuram uz katras plaknes būtu attēlota atšķirīga zīme. Kā viņš pamatoja savu ieceri - tas simbolizētu gan cilvēku vienotību, gan atšķirīgās reliģiskās un politiskās pārliecības. Bija iecerēts ar brūno izkausēto cukuru uz kuba plaknēm uzvilkt auseklīti, zvaigzni, kāškrustu utt. Ar kausēto cukuru kā līmi sastiprinot baltos cukurgraudus, Valters priecājās par rakstu, ko veido baltie taisnstūri ar tumšajām starpām. Mudināju viņu formulēt, ko tas atgādina un Valters saskatīja līdzību ar mūrētu ķieģeļu sienu. “Kā Raudu mūris”, viņš teica. Savukārt noliekot horizontāli, Valters salīmēto cukurgraudu plakni ieraudzīja kā bruģi jeb pamatni, no kuras kaut kas varētu izaugt.
Sākotnējā iecere par kubu radoši transformējās - tika nolemts veidot objektu, kur no horizontālas plaknes paceļas dažāda augstuma stabi. Tie ir kā cilvēki, Valters teica, un atšķirīgais augstums norāda uz katra sasniegumiem.Šo domu turpinot, radās iecere veidojumu izšķīdināt ūdenī, kas simbolizētu visa esošā vienotību un reizē iznīcīgo dabu. Objekta lēnās izzušanas stadijas tika fiksētas fotogrāfijās, ļaujot arī vēlāk priecāties par procesu, kurā baltie cukurgraudi pamazām pazūd brūnajā cukura sīrupā...
Mākslas nodarbība sniedza skolniekam jaunu pieredzi, pie tam ne tikai darbojoties ar neierastu materiālu, bet jo īpaši - attīstot konceptuālu domāšanu. Jauna pieredze bija arī savas darbā paustās domas mutisks izklāsts, jo līdz šim, veidojot augu kompozīcijas, viņam nebija nācies savu ideju skaidrot. Veids, kā tika radītas grafiskās zīmes, atraisīja skolnieka rotaļīgi radošo dabu, mācīja neiespringt un apliecināja, ka šādi iespējams izveidot pilnīgi oriģinālu, pašam savu zīmi vai simbolu. Patīkamu pārsteigumu sagādāja gūtā atziņa, ka radošais process var būt tik brīvs, aizraujošs, nevis mokošs, un tam nav obligāta akadēmiska zīmēšanas prasme.
Vienveidīgais materiāls- cukurgraudi - izrādījās lielisks, lai tos sakārtotu dažādās kombinācijās un radītu tēlu. Savukārt filosofisku pārdomu rezultāts bija objekta likumsakarīgā bojāeja izkūstot, šādi darbam piešķirot procesuālās mākslas iezīmi.
Nodarbības un sarunu gaitā gūtā radošā pieredze varētu palīdzēt Valteram viņa florista darbā un iedrošināt darboties ar dažādiem materiāliem, radot objektus, kas pilda ne tikai rotājoši dekoratīvu funkciju. Vingrinājums ideju ietērpt materiālā un konceptuāli pamatot varbūt pietuvina dizainam, arī instalāciju mākslai un tādām procesuālās mākslas formām kā perfomance vai happening, uz ko Valters būtu spējīgs tuvākā vai tālākā nākotnē.
*Gundega Muzikante ir māksliniece, darbojas grāmatu un lietišķajā grafikā. Pašlaik Gundega studē Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā.
Materiālu sagatavoja Ilze Vītola