CEĻOŠANA ATPAKAĻ IEKŠĀ

Biju Līzi saticis jau iepriekš, kad tiku portretēts profilā, tagad viņa pretī nāca pati - izmantoju iespēju un uzvaicāju, vai viņa vēlas ar mani apskatīt un apspriest divas foršas grāmatas.

Rādīju Līzei grāmatas ar Ernsta Hekela litogrāfijām - “Art Forms in Nature” un “Art Forms from the Abyss” - dabu zem mikroskopa, aļģes, planktonus, jūras mošķus, kurus autors, zinātnes vārdā cenšoties tos attēlot saprotamus un skaidri uztveramus, attēlojis perfektus un kliedzoši simetriskus, atklājot dabisko struktūru abstraktās kvalitātes. Sarunas laikā sapratu, ka esmu atnesis tādas grāmatas, kas būtībā ļauj runāt par visu, jo dabas formās var saskatīt visu. Pirmais Līzes spriedums, atšķirot grāmatu - izskatoties pēc tetovējumiem. Un gliemeži tā kā trepes izskatās.

- Vai tā ir māksla?
- Tā izskatās kā no datora. Pārāk labi. Tā ir dīvainā māksla.
- Tad tomēr ir?
- Ne īsti.
- Kāpēc ne?
- Tāpēc, ka viņš zīmē, bet izskatās, ka tas nebūtu zīmēts.
- Kāpēc izskatās, ka tas nebūtu zīmēts?
- Jo viņš cenšas.

 

Izstāstīju Līzei litogrāfiju tapšanas procesu, kurā viņa nešķita īsti ieinteresēta.

- Agrāk, kad nebija kompjūteri, tad visi domāja no galvas, skatījās apkārt, un tad arī varēja tā uzzīmēt.
- Vai kompjūterā taisīta māksla ir māksla?
- Kompjūterā ir māksla, bet nav īstā māksla, jo kompjūterā var uzspiest, lai ir taisna līnija.
- Bet dzīvē tu vari lietot lineālu. Vai tā ir šmaukšanās?

Tā esot mazliet šmaukšanās, ar brīvu roku vilktās izskatoties labāk, dzīvāk. Arī pati esot zīmējusi uz planšetes - sanākot baigi gludi. Pati zīmējot no galvas; šodien uzgleznojusi sauli un kaķi. Kādā brīdī Līze pati aizgāja pēc papīra un brīvprātīgi sāka zīmēt medūzu. Parādīju, ka darbu autors bijis ļoti skrupulozs - ja ar pirkstu sāk vilkt no medūzas taustekļa galiņa, var izsekot visam garajam ceļam, kā tas apvijas ap citiem taustekļiem, un ka nevienā brīdī autors nav kļūdījies vai ļāvis slinkumam ņemt virsroku. Vēlāk viņa pati ar pirkstu vilka pār jūras tārpa savīto ķermeni. Pie litogrāfijas ar sikspārņiem Līze stāstīja, kā krāvusi malku un uz pagales vienu tādu atradusi. Viņas klasesbiedrs esot ornitologs, ķerot putnus ar tīklā ieliktu vecu Nokia telefonu, kas pīkstot kā pele. Noķerot, izmērot un apgredzenojot. Radiolārijas atgādinot stilīgas dizaina lampas, bet kādā citā vienšūnī viņa saskatīja gaļēdāju puķi - viņai tāda esot mājās, bet nomirusi, jo neesot mušu.  Stāstīju par micēliju - lielāko organismu uz zemes, un jutīgajiem matiņiem mušķērājpuķes Venus Flytrap mutē - ja pieskaras trim, lamatas aizveras.

Pie litogrāfijas ar naktstauriņiem Līze stāstīja, ka vasarās viņa braucot uz laukiem un peldoties Gaujā, un kādā vasaras brīdī spāres metot nost spārnus (šķiet, ka bija domājusi skudras), un visa zeme tur esot piebārstīta pilna ar spārniem.

- Es viņus savācu. Viņi ir ļoti trausli.
- Ko tu ar tiem spārniem dari?
- Es viņus apēdu.

Daudz kas izskatoties pēc mikrobiņiem. Skolā esot bijis jāzīmē pelējums uz maizes rikas. Korallis izskatoties pēc brokoļa, un brokolis pēc koka. Man šķiet, ka tieši šīs līdzības (kaut kas sevī slēpj kaut ko citu) un tuvplāni bija par iemeslu tam, kas notika tālāk - viņa uzzīmēja šo koralli/brokoli/koku, uzvilka bultiņu, kas norādīja uz kādu vietu dziļumā, un bultas otrā galā uzzīmēja to, kas slēpjas tur iekšā - lapiņu. Viņa aizceļoja mikroskopā, kuram tiek mainītas lēcas, un uzlūkotais tiek redzēts arvien lielākā un lielākā tuvplānā. Viņa uzzīmēja lapiņu dažādos “iekšā” līmeņos.

- Šiten te iekšā ir desiņas un desiņās iekšā ir zirnīši, zirnīšos punktiņi, punktiņos desiņas, desiņās burbulīši, burbulīšos iekšā ir gaiss.
- Un kur atrodas pati lapiņa?
- Uz kāta.
- Un kāts?
- Uz zemes.
- Un zeme?
- Uz garozas.
- Un uz kā garoza?
- Uz mantijas.
- Un uz kā atrodas mantija?
- Uz kodola.
- Un kas ir kodolā?
- Izvirdums.

Šī iešana pretēji - “ārā”, un caur āru atpakaļ iekšā, pavēra iespēju vēl kādam jautājumam.

-  Tu pati atrodies telpā. Kur atrodas telpa?
-  Telpa atrodas sienās.
-  Un kur atrodas sienas?
-  Sienas atrodas uz zemes.
-  Un kur atrodas zeme?
-  Atmosfērā.
-  Un kur atrodas atmosfēra?
-  Kosmosā.
-  Un kur atrodas kosmoss?
-  Lielākā kosmosā?
-  Un kur atrodas lielais kosmoss?
-  Bet kā tas kosmoss izskatās? Vai tas ir tā kā kvadrāts?

Līze arvien biežāk sāka skatīties rokaspulkstenī. Vajadzētu iet mājās, pildīt mājasdarbus. Gājām kopā.

- Un kas ir iekšā tevī?
- Nezinu. Tur vairs nekā nav iekšā.