Iespaidu un mirkļu „herbārijs”. Ilzes Vītolas* uzdevums

Mūsdienās gandrīz katrs cilvēks, ne tikai japāņu tūristi, fotografē. Attēlu mapes bieži vien kļūst par apgrūtinājumu ne tikai datoriem, bet arī to īpašniekiem – apzinoties, ka attēlu apskatīšanai nepieciešams ilgāks laiks, nekā to radīšanai, rodas pārdomas par vizuālu vērtību izpratni mūsdienās, ko nereti dēvē par attēlu laikmetu.

Apcerīgāku pieeju redzamajai pasaulei sniedz zīmēšana – procesa laikā zīmētājs iedziļinās objekta īpašībās, izvēlas piemērotākos izteiksmes līdzekļus, zīmējot ir laiks domāt gan par to, ko zīmē, gan pašam par sevi.

Tomēr - vai ir vērts zīmēt, ja var nofotografēt? Un – vai vajag sevi apgrūtināt ar jebkādu – zīmētu vai fotografētu - attēlu radīšanu, ja objektus var uzmanīgi apskatīt, nepastarpināti izbaudīt to vizuālo pilnību un „palaist vaļā”? Jo ir taču pilnīgi skaidrs – pēc mirkļa tavā priekšā atkal būs kaut kas ievērības un apstādināšanas vērts.

Rosinot plenēra dalībniekus domāt par savu uztveres un domāšanas procesu pēc virsmu pētīšanas pieredzes Liepājas pilsētvidē, kā arī brīnoties par to, kāpēc visi visu fotografē, jautāju:

Kāda ir tavas uztveres un domāšanas atšķirība fotografējot, zīmējot, uzmanīgi apskatot?

Plenēra dalībnieku atbildes

- fotografējot

Ja fotografēšanas uzstādījums nav iegūt fotogrāfiju kā vērtību, fotogrāfiju kolekcija uzdevuma aspektā ir faktu materiāls par tēmu, ko varētu izmantot dažādām vajadzībām. Rezultātu nodrošina vērīga acs un prasme izmantot fotoaparātu kā instrumentu. Trūkums – iespēja ātri iegūt pašu materiālu nesekmē apceri. Jo fotogrāfija ir mirklis... Ausma Auziņa**

Ja fotografē, tad aizmirsti sadzīvisko un uztver tikai mākslinieciski interesanto. Dzidra Kunce**

Ar objektīva palīdzību es bieži vien atrodu labu kompozīciju - parasti tas labākais kadrs it kā nejauši rodas, bet vislabāk, ja bez apsvērumiem ļaujos tā brīža izjūtai.
Foto ir foršs ar savu it kā ātro piefiksēšanas iespēju – ķer mirkļa toņus, pat kustību ... Labākais: caur fotoobjektīvu ieraugu lietas, ko ar aci nepamanu, paeju garām. Jana Plankāja**

Fotografējot virsmas, lielāko uzmanību, šķiet, pievēršu toņu, faktūru laukumu, ritma attiecībām. Kadram. Nav tā apziņa, ka tieši šajā mirklī jāpievērš uzmanība sīkumiem, atstājot to uz attēla apskatīšanas brīdi datora krānā. Dažkārt tieši datora ekrānā izdodas ieraudzīt to, kas fotografējot paslīdējis garām. Tāds jaunatklājuma moments. Fotografējot gribas vairāk, vairāk, vēl to, vēl šo.. Tas gan vairāk attiecas uz krāsainu fotogrāfiju.
Melnbaltā ir prasīgāka pie kadra izvēles, vairāk rosina emocionālu jūtību. Un jā, ievēroju – podziņa tiek nospiesta retāk, toties atbildīgāk.
Melnbaltais attēls nojauc laika robežas. Tad, kad nofotografē to, kas ir mūsdienīgs, tas izskatās vecmodīgs. Tad, kad es fotografēju melnbaltu, man bija žēl, ka nebija līdzi pasteļkrītiņi. Vita Bogana**

Gaisma tumsā. Vitas Boganas stāsts un darbi

Plenērā pie mākslinieces Marutas Jurjānes** bija uzdevums, kurā bija jānofotografē melnbalta klusā daba, atsaucoties uz čehu fotogrāfijas vecmeistara Josefa Sudeka darbiem (Klusā daba „a la Josef Sudek”). Uzdevuma veiksmes priekšnoteikums bija īstās gaismas, kadra, toņu un leņķa atrašana un fiksēšana fotogrāfijās.

Bija palikusi tikai viena diena, precīzāk - vakars šī plenēra uzdevuma veikšanai.
Tajā brīdī kad es atbraucu uz laukiem, viss bija pelēks. Vakarā es meklēju klusās dabas. Gaismas maz. Es tā izmisumā – nu nav, nav! Nomierinājos.. Skatos – re, kur ir, skatoties uz gurķiem.

Gaismu var atrast jebkurā laikā, arī bezgaismas laikā, tumsā. Vajag tikai lēnāk skatīties. Un pirmais kadrs ir tas labākais.

- zīmējot

Darbojoties materiālā, notiek redzētā izpēte, iedziļināšanās, notiek apcere - tiek rosinātas mentālās asociācijas, kas var kļūt par pamatu vai ierosmi jaunai satura atklāsmei un vēstījumam.
Jo tad, kad tu jūrmalas smiltīs esi atradis pastalas gabaliņu, tad tas nav tikai pastalas gabaliņš... bet domāju: Kas tas ir? Vai tas no apraktām smiltīm izskalots vai no tā, kas guļ jūras dibenā? Cik viņš nogulējis? Kāpēc viņš ir šeit? Tur aiziet tā doma visādos veidos. Zīmēšanai ar roku ir tā priekšrocība, tā nelaime, ka tas ilgst laikā un laiks veicina apceri. Varbūt mēs nedomājam par to, bet kaut kad vēlāk uzplaiksnī ... tā smarža.... Ausma Auziņa

Zīmējums ļauj (un liek) meklēt nianses. Azarts uztvert un izlikt uz papīra daudzo slāņu saikni ar materiālu. Atrast veidu kā norādīt uz virsmas un uzslāņojumu senumu un atšķirībām. Vēl – tas ir daudz lēnāks process, līdz ar to arī pagūstams ir padomāt, izjust, iztēloties... radīt stāstu kaut vai sev pašai. Vita Bogana

Virsmas un vēsture. Janas Plankājas darbi
Mākslinieces Ausmas Auziņas plenēra uzdevumā Liepājā bija jāmeklē interesantas virsmas, uzmanību pievēršot tam, ko atrastais fragments var izstāstīt un kā tas ierosina uz jaunu domu, ideju saskatīšanu un sakarību veidošanos.

Senās virsmas, ko tik brīnumaini vēl var redzēt Liepājā, ir bagātas kā vecvecmāmiņas grumbainais vaigs, kā vecvectēva pirkstu gali. Tās vecās ir dzīvas, stāstošas, elpojošas, patiesas un īstas. Tur viss redzams – dzīvesstāsts, notikumi sāpes, prieks, laimīgās un nelaimīgās dienas, gadalaiki, laikmetu maiņas visi šie kontrasti, kas atstāj pēdas (aukstums un karstums, tumsa un gaisma... un tas viss tiešā un pārnestā nozīmē).

Zīmējot (arī teiktu – gleznojot) ieraugu un iedziļinos: kādas ir līnijas (kā tās uzvilkt un ar ko – zīmuli, ogli u.c.), kādi ir toņi (un kā tos uzjaukt). Tad arī pietiek laika aizdomāties par virsmas veidošanās un veidošanas vēsturi, apcerēt un izdomāt savu versiju. Pētot vecos baļķus akmeņus, ķieģeļus, striķus,  smiltis, dēļus, rodas vēlēšanās uzzināt – kāpēc tas tā veidojies, kāpēc meistars to darījis -aiz skopuma, taupības vai cita iemesla dēļ.

−uzmanīgi apskatot
Skatīties ne vienmēr nozīmē redzēt. Uzmanīgi pētot, apskatot apkārtējo vidi, cilvēkus, priekšmetus – var uztvert nianses, kuras garām skrienot citreiz nepamani. Kristīne Valaine**

Uzmanīga apskatīšana ir nepieciešama zīmēšanas sastāvdaļa, attīsta vērīgumu. Tāda īstena un notikusi šķiet tieši (vai tikai) pēc virsmas aptaustīšanas. Tā var izraisīt vislielāko sajūsmu par apskatāmo virsmu, taču bez piefiksēšanas attēls ātrāk vai vēlāk ir zūdošs. Atmiņa ir mānīga niansēs... Vita Bogana

Vakar vakarā bija brīnumaina migla Blomes pļavās. Labi, ka nebija fotoaparāts. Es skatījos un priecājos. Atmiņā palika līdz pat šim vakaram, kad ar šķīvjos palikušajām krāsām varēja to uzgleznot. Tas, ka es to uzmālēju uz kartona, liecina par manu sajūsmu – es to nevaru nedarīt – es gribu pastāstīt jums, cik ļoti tā migla mani aizkustināja... Jana Pankāja

Šķiet, ka tas ir līdzsvars starp uztveri un domāšanu. Nav nekas jāpierāda sev – vai vari to attēlot. Jūties brīvs domās un uztverē. Vienkārši baudi, apbrīno, vēro. Dagmāra Lauriņa**

Pastaiga pa Bolderāju, meklējot detaļas

Ingas Melderes** gleznošanas uzdevuma plenērā Bolderājā pirmais solis bija saistīts ar uzmanīgu skatīšanos – piesaistošu detaļu – nieku meklēšanu, vēlāk tos iesaistot stāstošā gleznojumā.

• Nieks, kas sajūsmināja – uzraksts uz sētas „DZīVO NORMāLS SUNS”. Vienkārši zila plāksnīte ar baltiem burtiem. Liene Ratnika**
• Nieks – pudeles korķis pludmalē. Kāds to nometis kā nevajadzīgu, nedomājot, ka tas piemēslos vidi un kāds tam var uzkāpt. Bērns to atrada, pacēla. Tas bija sarkans ar baltu uzrakstu. Labi noderēja smilšu pils logam. Zīle Ozoliņa - Šneidere**
• Pelēkā asfaltā kārtīgs taisnstūris un sabērti gaiši akmeņi – tātad remontē. Tas izskatās tektoniski un liek aizdomāties. Baiba Pika**

Plenēra uzdevums tika īstenots Mākslas izglītības centra TRīS KRāSAS plenērā mākslas skolotājiem 2008.gadā Liepājā un 2009. gadā Bolderājā.

Materiālu sagatavoja Ilze Kupča.

* Ilze Vītola – Mākslas izglītības centra TRīS KRāSAS projektu vadītāja. Strādā par lektori Latvijas Mākslas akadēmijā.

** Ausma Auziņa, Vita Bogana, Maruta Jurjāne, Dzidra Kunce, Dagmāra Lauriņa, Inga Meldere, Zīle Ozoliņa – Šneidere, Baiba Pika, Jana Plankāja, Liene Ratnika, Kristīne Valaine - Mākslas izglītības centra TRīS KRāSAS plenēra dalībnieces.

Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.