Iepirkuma grozs

 x 

Tukšs

 Spēles ar gaismu un krāsu. Ausmas Auziņas* uzdevums

ausma_01.jpg Bērnībā mans rotaļu biedrs un līdzgaitnieks bija brālis. Toreiz mums bija gana laika vērošanai, pētīšanai un sarunām, jo dzīvojām laukos un mežā, vasaras naktīs gulējām sienā, ilgi nevarējām aizmigt – runājām un sapņojām. No rītiem vērojām gaišo saules staru kūli, kas ielauzās pustumšajā telpā pa pavērtajām šķūņa durvīm un, aizverot acis, spēlējāmies ar tā radītajām vīzijām, iemanījāmies tās atkārtot vairākas reizes. Reiz, ganībās gulējām zālē ar skatu pret tumši zaļu, silti piesātinātu meža siluetu. Nedaudz paceļot acis pret gaistošām vakara debesīm, ieraudzījām brīnumu – meža atkārtojumu viegli violetā nokrāsā!
Kopš tiem laikiem priekšmetu vērošana un nogurdinātās acs izsaukto pēctēlu skatīšana man kļuva par savdabīgu izklaidi un rotaļu. Savukārt, studējot krāsu teoriju un atklājot Gētes tekstus, rotaļas ar gaismas izsauktajiem pēctēla efektiem ir kļuvušas apzinātas un vēl aizraujošākas.

Gēte
Lasot apcerējumus par krāsu, mani pārsteidza Johana Volfganga Gētes raksti. Lūk, kāds no Gētes rakstos atrastajiem stāstiem (Ausmas Auziņas pārstāstījums):
Kādā 1799. gada jūnija vakarā pastaigājoties ar draugu pa dārzu, blakus austrumu magonēm, kas no citām puķēm atšķiras ar savu krāsas spilgtumu, pamanījām liesmojošu uzplaiksnījumu... Apstājāmies pie puķu dobēm un sākam tās vērot, taču vairs neko īpašu nesaskatījām. Turpinot pastaigu, ieraudzījām šo parādību vēlreiz un atklājām, kā to izsaukt vēl un vēl, skatoties uz magonēm ieslīpi. Izrādījās, ka tas ir fizioloģisks krāsas fenomens, un šķietamais mirdzums ir zieda mirkļa atplaiksnījums zili/zaļā pretkrāsā. **
Gētes tekstos atradu ko tādu, ko esmu piedzīvojusi bērnu dienās – rotaļas ar spožu gaismas staru pustumšā siena šķūnī, vai rietošas saules diska krāsu miju un mainīgo oreolu ap to vasaras novakarēs.

Saules pēctēls. Pētot saulrietu Liepājā
2008. gada vasarā Liepājas plenērā Ausma Auziņa aicināja plenēra dalībniekus skatīties rietošajā saulē un vienlaicīgi fiksēt uz papīra rietošas saules diska radīto krāsu maiņu.

ausma_03.jpg ausma_04.jpg ausma_05.jpg

Saules tēls vai precīzāk – Saules pēctēls atkarībā no skatīšanās ilguma spilgtajā gaismā, pilnībā mainīja Saules formu un krāsu. Te saule izrādījās ripulis, atšķirīgās krāsās izceļot Saules kodolu un kontūru, citu brīdi – sadalījās  punktos, vēl nākamo -parādījās kā rombs. Mainīja krāsu arī oranžā debess, mainoties pretkrāsā un kļūstot zaļa.

ausma_07.jpg ausma_21.jpg

ausma_10.jpg

 

 

 

 

 

 

Saule un Nīcas brunči. Janas Plankājas*** atklājums
Pēc saulrieta ilūzijas zīmēšanas Jana Plankāja  atklāja pavisam citu Saules pēctēlu – versiju par Nīcas tautas tērpu: Šodien es uzzināju kāpēc Nīcas brunčos ir tāds elements – rombs. Tā ir vakardienas zīmētā saule, un šodien es to ieraudzīja brunčos .... Romba krāsas burtiski sakrīt! Uzreiz pirmais iespaids ir: tas ir Nīcas bruncis! Liekas, esmu atkājusi Nīcas tautas tērpa izcelšanos...

ausma_15.jpg ausma_14.jpg ausma_17.jpg

 

 

 

 

 

 

 

 

Lai ieraudzītu brīnišķīgo krāsu maiņu - spektra pulsāciju, jāiemācās skatīties „uz iekšu” un koncentrēt domas uz redzēto, atsaukt to atmiņā un apcerēt. Krāsu maiņas secība - pulsācija, protams, nav nejauša, tā atkarīga no priekšmeta (objekta) krāsas un atbilst krāsu secībai spektra joslā, kā arī saistīta ar ekspozīcijas fonu.


ausma_19.jpg

ausma_20.jpg ņūtona atklātā un Gētes apcerētā gaismas/krāsas teorija aizrāva daudzus māksliniekus un pavēra ceļu teorijas un mākslas saskarsmei visdažādākos izpausmes veidos. No šīs teorijas viedokļa tika un tiek analizēti gan līdz ņūtona atklājumiem tapušie mākslas darbi, gan konstruētas jaunas shēmas, radīti neparasti, pārsteidzoši darbi glezniecības, dizaina, instalācijas, u.c. mākslas jomās. To fonā rodas idejas, kas pārkāpj vizuālās uztveres robežas, tiecas uz konceptuāliem apcerējumiem.

ausma_18.jpgŠķiet, viens no pazīstamākajiem paņēmieniem glezniecībā, kas pastarpināti saistīts ar šo teoriju, ir pretkrāsu izmantošana gaismēnu traktējumā, gaisa masu vibrācijai impresionisma glezniecībā, krāsu kombinācijas telpiskuma un kustības efektu iegūšanai, izmantojot attālinātu kontrastējošu krāsu un to tonalitātes kombinācijas optiskajā mākslā. Vistiešākajā veidā pēctēla efektu izmanto mākslinieki, kas strādā ar gaismas objektiem.

Piemēram, Dens Flevins (Dan Flavin) ar savu darbu panāk, ka pat īslaicīgs intensīvi dzeltenzaļas krāsas uzliesmojums uz brīdi piepludina balto galerijas telpu ar intensīvu purpurvioletu gaismu – pēctēlu.

Plenēra uzdevuma pamatā ir mēģinājums ieraudzīt un fiksēt uz papīra rietošas saules diska krāsu maiņu. Kāpēc gan nemēģināt piedzīvot ko jaunu!
Ausma Auziņa plenēra uzdevumu īstenoja Mākslas izglītības centra TRīS KRāSAS plenērā mākslas skolotājiem 2008. gadā Liepājā.
ausma_02.jpg

 

 

 

* Ausma Auziņa ir mākslas priekšmetu pasniedzēja Latvijas Universitātē un Bolderājas mūzikas un mākslas skolā.

 ** И. В. Гете, К учению о цвете (Хроматика). Teksta turpinājumā Gēte skaidro pēctēla rašanās fizioloģiskos aspektus un to izsaukto mainīgo spektra krāsu pulsāciju.

 *** Jana Pankāja - Mākslas izglītības centra TRĪS KRĀSAS plenēra dalībniece.

Materiālu pulicēšanai sagatavoja Ilze Kupča. Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.