Vietas topogrāfija. Aigara Bikšes* uzdevums

Mani pašu interesē konteksti. Ne tikai forma, bet vietas nozīme ar savu vēsturi un stāstu. Piemēram, „stūra” māja. It kā parasta māja, bet visi zina, kas tā ir. Tieši kultūrā un cilvēkos ir lietas, kuras jau ir ar vēsturi, ar kontekstu. Visas zīmes, jebkas darbojas tikai tajā vietā, kur tās ir pieņemamas un kur var kaut kas notikt. Piemēram, musulmaņu kultūra, viena pazīstama meitene nevar gleznot aktu. Par to var nonākt cietumā.

Aigara Bikšes mācīšanas metode balstās dialogā, palīdzot izlolot ideju un tēmu, aicinot paskatīties uz to no dažādiem aspektiem, bet neiejaucoties katra autora īpašajā redzējumā.

Uzdevums
Rosinot plenēra dalībniekus vispirms atrast sev interesējošu vietu Liepājā, Aigars Bikše aicina paspilgtināt vietas kontekstu – brīvi papildināt to, sacerot telpisku objektu vai performanci.
Aigars Bikše: Man liekas ... ir pilsēta, ir vietas pilsētā, ir stāsti. Pētera I namiņš, Siena tirgus... Kaut ko zinām par šīm vietām, kaut ko ne, jo vēsturiskā atmiņa arī mainās. Svarīgi, lai izvēlētā vieta (un uzdevums) jūs ieinteresētu.
Uzdevums ir izdomāt vairākas idejas kādai vietai pilsētā. ļoti brīvi papildināt vietu, lai pastiprinātu šīs vietas kontekstu, lai ir stāsts. Tas var būt telpisks objekts, performance. Vispirms veidot skices. Tad maketu – tajā būs likta jūsu ideja. Un lai nav uztraukumi vai to var realizēt vai nevar. Pilnīgi brīvi.

100% Jūra. Kristīnes Valaines** darbs
Vieta: Baltijas jūras krasts.
Kristīne Valaine: Mana darba pamatideja nebija saistīta tikai ar Liepāju, bet ar Baltijas jūru. Vēlējos pievērst uzmanību tam, ka cilvēks ir līdzatbildīgs pie tā, ka jūra ir piesārņota. Varētu būt piepūšams uzraksts 100% jūra vai Jura.lv. Uzraksts nebūtu visu laiku redzams, ar nelielu intervālu 5-10 minūtes varētu pacelties un nolaisties.

Kristīnes ideja jau pašā sākumā bija ļoti skaidra. Kristīne Valaine (K.V.) un Aigars Bikše (A.B.) diskutē par to, ka tieši šķietami bezjēdzīgā jūras reklāma („kas ir pašsaprotams, to nereklamē”) varētu pievērst papildus uzmanību un izsaukt interesi cilvēkos. Vēl tiek diskutēts par darba iespējamiem tehniskiem risinājumiem – vai jūrā ievietot pontonus, uz kuriem būtu piepūšamie burti vai arī tos piepūst ar gaisa pūtējiem. Būtiskais, ko nospriež K.V. un A.B., vajadzīga burtu piepūšanās un pazušana ūdenī, lai saglabātu intrigu un interesi apkārtējos par notiekošo.

Durvis, kas kaut kur aiziet. Dagmāras Lauriņas** darbs
Vieta: Pie vecajiem fortiem Liepājā***.
Dagmāra Lauriņa: Mana ideja - milzīgas durvis pilsētas centrā, parkā, kā atpūtas vieta. Atceros tikai to, ka Bikšes piedāvātā konkrētā vieta - vecie forti, tam visam piešķīra citu jēgu, proti, es tās iedomājos kā atgādinājumu jeb piemiņas zīmi par aizgājušo laiku. Ne tikai  par pamesto vietu, bet vispārināti par aizgājušo laiku un cilvēkiem, kas tur bijuši.

Izpētot izvēlēto vietu, netālu no vecajiem fortiem, Dagmāras Lauriņas (D.L.) ideja iegūst konkrētākas aprises, iezīmējas jau precīza objekta iespējamā atrašanās vieta. Analizējot D.L. ieceri, A.B. runā par to, ka iecerot un veidojot tēlnieciskas zīmes ārpus pilsētas, pilsētas robežas netieši tiek paplašinātas. Un, ka Liepājas centrs ir jau pārāk blīvs ar dažādiem objektiem – ir bažas, ka  iecerētā tēlnieciskā zīme varētu tur  izskatīties dekoratīvi, neiegūstot semantisku jēgu.

A.B. durvis redz kā armijnieku pamestas, izgāzušās no eņģēm un pamestas. D.L. – kā vispārinātu aizgājušā laika metaforu. Diskusijā vienojas par iespējamo materiālu – metālu un objekta pārspīlētu izmēru – tā, lai tās būtu smagas, lai būtu pamatīga plakne un atslēgas caurums tik milzīgs, ka bailes tajā iekrist. Vide – pļava ar fortu fragmentiem pie Liepājas – papildinaātu objekta iecerei atbilstošo vēsturisko atsauci.

Nikolajs un Elza. Vitas Boganas** darbs
Vieta: Līvas kapsētā Liepājā. Kapu krusta iegravējums NIKOLAI un ELZA, 1907. 10. 04.
Vita Bogana: Stāsts ir par Liepājas Romeo un Džuljetas – no bagātas ģimenes nākušā Nikolaja un kalpa meitas Elzas – traģisko mīlestību. Datums uz krusta ir abu miršanas diena – kad jaunieši, nespējot pārvarēt Nikolaja vecāku pretestību abu jūtām, beidza savas zemes gaitas kopā nošaujoties. Cik ir daudz cilvēku Liepājā, kur nu vēl citur Latvijā, kas zinātu, ko vēsta šis uzraksts? Viens kaps, viens krusts, viens miršanas datums, aizaudzis, taču arvien to rotā kāds nezināma nesēja atstāts ziediņš. Tātad kāds(i) tomēr atminas un godā seno stāstu...

Garāmgājēju uzmanību aizgājušo dienu romantiskajam stāstam Vita Bogana (V.B.)iecerējusi kā neuzbāzīgu, taču emocionāli piesaistošu un pārdomas raisošu objektu. Kopā ar A.B. vienojas par to, ka nevajadzētu pilnīgi nemaz aiztikt mežonīgo vidi, kas piešķir romantisko noskaņu. Tāpēc jāmeklē jauns līdzeklis noskaņas radīšanai, piemēram, skaņa. V.B. ideja – piloša ūdens skaņa, kas tiek pastiprināta ar skaļruņiem ūdens pil apaļā baltā masīva marmora traukā, kas novietots uz kapa kopiņas. Vai vibrācijas ūdenī. Vai abi divi – vibrācijas un skaņa, kas organiski iederētos vidē.

A.B. atsauc atmiņā Ginta Gabrāna darbu „Telpiskā membrāna” (2007.gads, 52. Venēcijas biennāle), kur eļļai (tajā ir magnētiskas vielas), pievadot elektrību, šķidrums savelkas un rodas vibrācijas, aicina V.B. domāt par līdzīgu risinājumu arī šajā darbā.

Ziedi viļņos. Dzidras Kunces** darbs
Vieta: Šķēdes kāpas pie ebreju kapiem Liepājā.
Dzidra Kunce: 15 kilometrus no Liepājas, Šķēdes pelēkās kāpās karalaikā nošauts tūkstošiem nevainīgu cilvēku: ebreju, čigānu, latviešu, krievu. Te veidots memoriāls
no Kurzemē savāktiem laukakmeņiem un granīta bluķiem. Bluķos iekalti raksti ivritā.
Darba ideja ir telpiski ziedi, kas atrodas jūrā un šūpojas  viļņos. Tie būtu redzami, piebraucot memoriālam no sauszemes, no jūras un arī skatot memoriālu no putna lidojuma. Ziedi viļņos - atgādinājums par bērniem, kā piemiņa viņu neizdzīvotai bērnībai, kā jūras asara.

Skaidrs, poētisks darbs. Papildina esošu objektu ar papildus emocionālu risinājumu. Dzidra Kunce un A.B. apspriež ideju par darba materiāliem, kā tehniski varētu īstenot ieceri mainīt ziedu krāsas atkarībā no ūdens temperatūra, kā novietot ziedus, lai tie būtu labi saskatāmi skatītājam no dažādiem rakursiem, stāvot jūras krastā.

 *Aigars Bikše ir mākslinieks, piedalās izstādēs kopš 1990.gada. No 1998. gada strādā Latvijas Mākslas akadēmijā, kur šobrīd ir asociētais profesors.

** Kristīne Valaine, Dagmāra Lauriņa, Vita Bogana, Dzidra Kunce pētīja daudzveidīgu vietu topogrāfiju Liepājā kopā ar mākslinieku Aigaru Bikši Mākslas izglītības centra TRĪS KRĀSAS plenērā 2008. gada vasarā Liepājā.

***Plaša nocietinājumu sistēma, ko izbūvēja laikā no 1894. līdz 1908. gadam pēc Krievijas cara rīkojuma, bet pirms I Pasaules kara tie tika saspridzināti un tagad pamazām tiek ieskaloti jūrā. Forti ir iespaidīgi no ārpuses, īpaši vējainā laikā, kad viļņi sašķīst pret vairāk kā gadsimtu vecajiem akmens bluķiem.