Darbnīcas mērķis ir mācīties izprast, ka apbūvētajā vidē svarīga ir samērojamība, lai cilvēks justos ērti. Izprast mēroga sistēmu, kas attiecināma uz cilvēku un apbūvētu vidi. Veidot atpūtas telpu, samērojot indivīda izmēru ar ēkas mērogu. Atraisīt fantāziju neparastākām attiecībām starp lietotāja vēlmēm un iespējām. Darbnīca veidota, izmantojot izglītības iniciatīvas “SkolnieksPētnieksPilsētnieks” iestrādes.

Darbnīcas sākuma daļā dalībnieki noklausījās nelielu lekciju ar īsu ieskatu mērīšanas vēsturē un mērāmo instrumentu pielietojumā secinot, ka mērīt var ar visu, svarīga ir atskaites sistēma. Lekcijā tiek īsi pastāstīts gan par mēroga pielietojumu arhitektūrā, gan par proporcijām, gan ergonomiku, gan samērojamību – mūsu iespēju attiecību pret mūsu vēlmēm un iespēju izveidot pārdomātu ēku no ierobežotām iespējām.

Praktiskajā daļā skolēni strādā pa vienam. Katram tiek iedota viņa paša maza kopija - avatārs, kas iepriekš izgatavots, uz putu kartona uzlīmējot skolēna fotogrāfiju konkrētā mērogā un visā augumā.

Visi saņem vienāda daudzuma pamatmateriālu un palīgmateriāla komplektus. Fantazē, plāno un skicē atpūtas māju, kādā vislabprātāk uzturētos pats un aicinātu ciemos draugus. Ja grupā ir cilvēki, kas vēlas kopīgu atpūtas telpu, tad var materiālus apvienot, veidojot kopīgu risinājumu. Izmēģina tehnikas, kā izmantot iedoto materiālu mājokļa modelēšanai, samērojot skici ar sava avatāra mērogu. Modelē vienstāva vai vairāku stāvu ēku. Izpilda darba maketa stadijā.

Noslēgumā katrs dalībnieks iepazīstina ar sava mājokļa ideju, pamatojot plānojuma un vizuālā tēla atbilstību sevis paša vēlmēm.

Dalībnieki viegli aptvēra izdalītā avatāra mērogu un uzdevumu. Uzsākot darbu grūtības bija apzināties, ka pieejami tikai izdalītie materiāli. Interesanti bija novērot, ka lielākajai daļai jauniešu atpūta asociējās ar būšanu vienatnē, nevis satikšanos ar draugiem – dalībnieki vairāk izvēlējās atpūtas funkcijas esot ar sevi, nevis tāds, kurās vajadzīga sabiedrība. Darbus varēja sadalīt divās daļās – darbi, kuru autori izvēlējās strādāt vienā vai divos līmeņos un torņi, kuru autori centās maksimāli sadalīt materiālu, lai projektētu augstas būves, uzmanību pievēršot kāpnēm un uzkāpšanai. Kopumā jaunieši pie darba strādāja ar interesi un labi izprata savu vēlmju un vajadzību samērojamību, veidojot funkcionālus, daudzpusīgus un iztēli rosinošus darbus.

Kā piemērus var minēt trīs darbus.

Emīlija izvēlējās strādāt vienā līmenī un viņas projekts saistīts ar atpūšanos pēc nogurdinošas dienas. Kā galveno akcentu, kurā izmantot palīgmateriālus, Emīlija izvēlējās gultu. Pats ēkas būvapjoms projektēts lakonisks, kur nozīme ir tikai ēkas mierīgai formai un dabīgajai gaismai. Emīlijas atpūtas vajadzību nodrošināšanai pat nevajadzēja izmantot visus pieejamos materiālus. Emīlija ēku vairāk tvērusi no iekštelpas, arhitektam interesants būtu rūpīgāks darbs arī pie ēkas ārējā tēla.

Emīlija (14 gadi) par savu darbu “Atpūtas istaba”:

“Domājot par atpūtu, pirmais, kas man ienāca prātā, bija gulta, jo pēc garām un nogurdinošām dienām vienmēr ir jauki gultā atpūsties. Tāpēc, taisot savu projektu, mans galvenais objekts bija gulta. Tā bija pietiekami liela, lai apgultos “zvaigznītē”, kā arī var ietilpt vairāk par divām personām. Mana gulta atrodas skatā pret logu, jo tā atrodas mājas augstākajā stāvā, lai redzētu saullēktu un saulrietu, zvaigznes un Mēnesi. Materiāli man pietika, pat palika pāri. Es izmantoju vienu kvadrātu un divas taisnstūra loksnes.”

Austra darbs izvietojās pa vidu starp torni un viena līmeņa darbu, kur sākotnējā ideja bija par vertikālu akcentu, bet rezultātā izveidojās kompakts un harmonisks darbs ar skaistu stāstu un nelielu materiālu izmantojumu.

Austris (7 gadi) par savu darbu “Vislielākais tornis”:

Biju iedomājies augstāko torni pasaulē. Es taisītu torni no pelēka betona. Apakšējā daļā var skanēt ērģeles un ērģeļu taure. Es pats tās spēlētu. Tad ir tās apaļās kāpnes, lai varētu uzkāpt augšā. Un tas būtu augstākais tornis visā pasaulē. Varētu teikt, ka pietrūka materiāls augstumam. Tornis turpinās augstu, kur ar teleskopu varētu skatīt dažādas zvaigznes.

Brāļi Gustavs un Valters projektēja torni kopīgi, izmantojot visus pieejamos materiālus, lai tas izveidotos maksimāli augsts. Tornī bija gan dažādas atpūtas funkcijas, gan iespēja izmantot torni kā skatu vietu uz skaistu ainavu. Darba pamatā bija daudzslāņaina un aizraujoša ideja, bet pasniegums vērtējams kā ātrs darba makets, precīzākam attēlojumam būtu vēlama rūpīgāka tehniskā pieeja.

Valters (10 gadi) par savu un Gustava (14 gadi) darbu “Tornis meditēšanai”:

Mēs uztaisījām torni, kurā var meditēt. Tornim ir pieci stāvi, un tajā ir maziņi veikaliņi. Pašā augšā var meditēt, un tas tornis ir blakus jūrai, tur var skatīties uz jūru. Tie cilvēki, kas uz ārsienas, netīšām krīt lejā, tāpēc, ka strādnieki ir aizmirsuši uzlikt zīmi, ka tur nav kafejnīca. Šajā projektā mēs izlietojām divus putu kartona kvadrātus un četras papīra slejas. Pietika materiāls un palika pāri. Es esmu pašā augšā, bet brālis krīt lejā.

Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds