Mans stāsts par mākslu un izglītību sākas bērnudārza zīmēšanas nodarbībā. Mēs sēžam pie galdiem, kas apklāti ar vaska drānu, katram priekšā krūzīte ar ūdeni un divas otas – viena plata, saraina, otra maziņa vāverastu, ūdenskrāsas un vaska krītiņi. Nodarbības tēma “Jūra”. Ar krītiņiem baltajā lapā iezīmējam zivtiņas un jūras zāles, pāri klājam zilo ūdenskrāsu. Jāsanāk zemūdens ainavai. Man uz lapas veidojas pamatīgs zemūdens bars. Daudzkrāsainas zivtiņas šaudās uz visām pusēm, ūdenszāles lokās, ir jautri.

Vēlāk visu bērnu darbi tiek izlikti izstādē, lai vecāki var apskatīt un novērtēt izglītojoši audzinošā procesa rezultātus. Kad mamma vakarā man atnāk pakaļ,  audzinātāja aicina viņu uz sarunu. Stāvam visas trīs pie mana zīmējuma. Mamma un es klausāmies, ka es jūras ainavu esmu uzzīmējusi nepareizi. Lūk, visi pārējie bērni ir zīmējuši kā nākas – viņu zivtiņas peld vienā virzienā, tieši tā, kā skolotājas paraugā. Joprojām atceros, cik slikti jutos, skatoties uz savu zīmējumu, un cik žēl man bija mammas, kurai vajadzēja dzirdēt to, ka es nemāku zīmēt un esmu nepaklausīga. Šī nelaimīgā jūras ainava ir vienīgais bērnības zīmējums, kuru atceros, jo šķiet, ka tieši tovakar pieņēmu lēmumu, ka zīmēt nemāku un nekad neiemācīšos. 

Vēlāk sākumskolas mākslas stundās bez sevišķi liela entuziasma cītīgi sekoju dažādiem skolotāju dotajiem paraugiem, pieklājības robežās apgūstot plēšanu, aplikāciju, krāsošanu, akvareļu pludināšanu, līmēšanu un citas prasmes, lai ražotu pareizus izstādēs liekamus darbus. Tādus, par kuriem manus vecākus nebūtu jākaunina. 

Neatceros nevienu reizi manā oficiālajā mākslas izglītošanās vēsturē, kurā skolotāji būtu aicinājuši uz sarunu par mākslas darbu kā brīvības praktizēšanas formu, kurā kāds mani būtu mācījis, ka māksla ir refleksijas par pasauli instruments, ar kura palīdzību var sarunāties ar citiem cilvēkiem, meklēt domu biedrus, aizstāvēt savas idejas, aicināt uz pārmaiņām, jo mākslas spēkos ir ne tikai attēlot realitāti, bet arī to radīt. Var jau būt tas tādēļ, ka mani skološanās gadi sakrita ar stagnējošo PSRS laiku pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, bet varbūt tāpēc, ka izglītības sistēma kā konservatīvākā no visām sabiedrības kopeksistences formām īsti nezina, ko darīt ar mākslu, kas pēc būtības ir robežas pārkāpjoša un tradīcijas apstrīdoša. Tāpēc ir drošāk un vieglāk palikt kultūrvēstures sargājošajā un kopjošajā laukā, apgūt kanonus un likt mierā laikmetīgo mākslu visā tās nesaprotamajā dažādībā. Jo par kanoniem viss ir skaidrs, bet mūsdienu mākslinieki mēdz uzdot grūtus jautājumus un tādai ekstrai kā atbilžu meklēšana skolā joprojām fiziski nav vietas un laika. 

Skolas radīto robu mākslas un kultūras izglītībā man aizpildīja ģimene, kura uzskatīja, ka izstādes un izrādes ir dzīves  neatņemama un ļoti svarīga sastāvdaļa, tādēļ sestdienas un svētdienas pavadījām dažādos mākslas notikumos. To laikā es mācījos domāt, vērtēt, salīdzināt, just, saprast emocijas, prognozēt dažādu rīcību iespējamās sekas, no detaļām veidot kopveselumu, intuitīvi formulēt to, kas ir un kā veidojas kompozīcija,  bet pats galvenais – uzdot jautājumus. Kāpēc šis mākslas darbs “strādā” vai “nestrādā”? Kāpēc tas ir radīts? Kāpēc tas var būt svarīgs ne tikai māksliniekam, kurš to radījis, bet arī skatītājam, kurš to skatās? Mākslas pasaule kļuva par manas dzīves daļu, un es ik pa laikam iedomājos, ka gribētu būt mākslas pasaules daļa. Tomēr skola man bija iemācījusi, ka es nemāku zīmēt.  Un ne tikai – skola man bija iemācījusi, ka es nemāku mākslu. 

Labi atceros situāciju, kurā apzinājos, ka savas sajūtas vēlētos izteikt zīmējumā. Tas notika kādā augusta novakarē, man bija gadi deviņi, mēs dzīvojām koka vasarnīcā Vecāķos, bija 1980. gads. Tikko bijām paēduši vakariņas, uz zaļi krāsotā galda, kas stāvēja pie virtuves loga, vēl kūpēja tējas krūzītes, bet šķīvi jau bija tukši, krēsloja. Aiz loga vakarā gaismā  pagalma vidū slējās varena liepa. Vecmamma lēja bļodā karstu ūdeni trauku mazgāšanai. Es stāvēju virtuves vidū, apzinoties, ka vasaras brīvlaiks tūlīt beigsies, būs jāatgriežas Rīgā un skolā. Skumjas par rudens tuvumu un prieks par to, ka vasara vēl tomēr kādu nedēļu turpināsies, iekrāsojās virtuves lampas dzeltenajā gaismā, liepas lapotnes tumstošajā zaļumā un tās garajā ēnā, rietošās saules atspīdumos, vakariņu trauku baltumā, karstā ūdens garaiņu caurspīdīgumā un loga rāmju pelēcīgumā. Priekšplāns izcēla vēl nenokopto galdu, bet par sajūtas gleznas centru kļuva vasaras siltumu elpojošā liepa aiz loga. Man tik ļoti gribējās šo mirkli uzgleznot, ka pateicu to skaļi. “Jā, tā ir laba kompozīcija,” man atbildēja tante. Un es noskumu, jo sapratu, ka nevarēšu to uzzīmēt, tāpēc nemaz nemēģināju. Es mācētu uzzīmēt galdu, es mācētu uzzīmēt logu un koku. Bet kā uzzīmēt prieku, kas mijas ar skumjām? To skolā nemācīja.

Piecpadsmit gadus pēc notikuma ar neuzgleznoto augusta novakari bērnudārzā bija sākusi iet mana vecākā meita. Laiki un valsts iekārtas bija mainījušās, tas izpaudās arī izglītībā, jo audzinātājas vairs nestrostēja vecākus, bet uzdeva viņiem jautājumus un ieklausījās atbildēs. Arī es kā jaunā mamma saņēmu aptauju par to, kā bērnudārzā jūtas mana meita un ko es varētu ieteikt.  Lūk, ko diezgan neveiklos formulējumos rakstīju: “Mani ieteikumi galvenokārt attiecas uz bērnu patstāvīgās un tēlainās domāšanas attīstību. Apskatot bērnu darbus, mani mulsina lielā vienveidība, kurā grūti pamanīt bērnu individualitāti. Kad mana meita mājās vēlas kaut ko zīmēt vai veidot, viņa nu jau prasa, lai iedodu konkrētu paraugu, pēc kura tālāk strādāt. Varbūt jūs varētu ļaut bērniem vairāk pašiem darboties ar krāsām, un lai viņi izsaka savas izjūtas tēlaini? Uzzīmēt konkrētu četrstūrainu māju ar logu un durvīm viņi vēl paspēs iemācīties, bet nebaidīties zīmēt un domāt tā, kā viņi redz pasauli (un tā neapšaubāmi ir citādāka, nekā to redzam mēs), bērniem būtu jāsāk mācīties tagad."

Kā jau pēc ieteikuma var saprast, tad mākslas izglītības metodes divdesmit gadu laikā, kopš manām bērnudārza gaitām neko daudz nebija mainījušās – vienkāršāko formu,  tehniku un stilu apguve, kopējot paraugus. Šķiet tā arī bija (vai joprojām ir?) pamatizpratne par mākslas stundu mērķiem. Bet kur šajā visā ir vieta cilvēkam jeb māksliniekam? Un vai visi cilvēki var būt mākslinieki? Un, ja jā, tad vai arī visi bērni ir mākslinieki? Ko vispār nozīmē būt māksliniekam? Un vai cilvēks var būt mākslinieks, pirms viņš ir apguvis konkrētās mākslas jomas tehniku jeb, citiem vārdiem, – amatu? Vai arī tikai tad, kad maksimāli izcili ir apgūta tehnika, kāds var sākt uzdrīkstēties sevi saukt par mākslinieku? Un vai ir iespējams mācīt mākslu, nemācot būt par mākslinieku? Un otrādi – vai ir iespējams mācīt būt par mākslinieku, nemācot mākslas amatu? Un vai skolotājam, kurš māca mākslu, ir jābūt māksliniekam? Un, ja skolotājs, kurš māca mākslu, nav mākslinieks, vai viņš var iemācīt mākslu? Kuras ir tās prasmes, bez kuru apgūšanas nav iespējams teikt, ka esi apguvis mākslu, un bez kurām prasmēm cilvēks nevar kļūt par mākslinieku? Lūk, tikai daži no it kā sarežģītiem jautājumiem, uz kuriem, manuprāt, ir viena šķietami vienkārša atbilde. Cilvēka un mākslas attiecības, protams, var būt dažādas, bet to kvalitāti nosaka mākslas valodas apguve un tās lietošanas prasmes. Jo patiesi mākslas darbi ir nevis dekorācija, bet komunikācijas veids. Ar to palīdzību cilvēki sarunājas, stāsta stāstus, jokojas, pēta, eksperimentē, atklāj, izgudro, spēlējas, domā, rada izmaiņas, mēģina ieviest kārtību, reizēm aicina uz klusumu un visu laiku darbina iztēli.

Man diemžēl neizdevās satikt skolotājus, kuri mākslu pazītu un mācītu kā dzīvu, ikdienā lietojamu un noderīgu valodu. Mākslas statuss līdzinājās angļu valodai, kura gan mācību plānos bija, bet, kuras mācīšanās jēgu neviens nesaprata, jo kuram gan noderētu šīs valodas zināšanas valstī, no kuras izceļot bija ārkārtīgi sarežģīti, grāmatas un masu mediji angliski nebija pieejami vai skaitījās bīstami, un pagalmā par nesaprotamu murmināšanu ienaidnieku mēlē varēja atrauties pa seju.

Tieši tāpat kā mēs nezinājām, ka angļu valoda var būt gan noderīga, gan sagādāt prieku un dažādos veidos pavērt pasaules iepazīšanas un izpratnes robežas, skola apzināti vai neapzināti slēpa, ka arī mākslai piemīt tās pašas īpašības.

Pēdējos trīsdesmit gados situācija  ar angļu valodu ir krasi uzlabojusies, bet mākslas valodas jēga joprojām daudziem paliek apslēpta. Un no tā zaudētāji esam mēs visi. Jo sabiedrība, kura neprot mākslas valodu, nespēj atrast vienotu cilvēcības pamatu savai pastāvēšanai, nezina, ko darīt ar radīšanas brīvību, nespēj saskatīt mūsu kopīgi veidotās dzīves perspektīvu, kompozicionālu vienību un detaļu savstarpēji papildinošo spēku. Tā upurē brīvību uz dekoratīva smukuma altāra.

Runāt mākslas valodā, tāpat kā angļu valodā, mācījos jau pēc skolas beigšanas. Pašmācības ceļā. Ne vienā, ne otrā joprojām nemāku izteikties bez kļūdām. Tomēr man izdodas saprast un būt saprastai, es dzirdu, mani sadzird un reizēm izdodas piedzīvot aizraujošu, iztēles, labestības un cilvēcības pilnu radošu sarunāšanos, kas pārvēršas mākslas darbos.

Ja domāju par to, kā es mācījos mākslas valodu, kurā gan sāku runāt tikai apmēram trīsdesmit piecu gadu vecumā, būtiski ir vairāki darbības vārdi.

PIEREDZĒT mākslu kā ikdienību un normālību

Lai arī skola man nepiedāvāja šādu iespēju, tomēr mākslas darbi, to tapšana un dažādo formu, stilu, vēstījumu iepazīšana bija manas pieaugšanas ikdiena. Tā bija normāla dzīves sastāvdaļa. Es zināju, ka ir cilvēki, kuri sarunājas mākslas valodā, es viņus redzēju, man bija iespēja vērot  to, kā viņi lieto šo valodu, reizēm es viņus sapratu, reizēm nesapratu, reizēm pārpratu, bet man, pateicoties ģimenei, bija iespēja dzīvot mākslas valodas vidē un zināt, ka, lai arī māksla ir atšķirīga no citām cilvēka darbības formām, no tās nav jābaidās, tā nav jāceļ uz pjedestāla vai jānoniecina, tā piedāvā cilvēkam to, ko nevar citas darbības formas, un tieši tāpēc tai ir sava  noteikta vieta cilvēka ikdienas dzīvē.

IEGREMDĒTIES mākslas valodā un tās radītajā vidē

Tieši tāpat kā bērni, kuri apgūst angļu valodu klausoties un skatoties multfilmas angliski un cenšoties izrunāt saklausītās frāzes, es apguvu mākslas valodu, skatoties izstādes un izrādes. Un pēc tam par tām sarunājoties. Būtiska ir iespēja regulāri iegremdēties mākslas valodas vidē, kurā tu redzi, ka tādi paši cilvēki kā tu runā par arī tev svarīgām tēmām. Turklāt valodā, kura piedāvā ļoti krāsainas, niansētas un bezgalīgi plašas iespējas izteikties.

Ne jau vārdiņu iekalšana palīdz apgūt valodu, bet tās lietošana, kurā jauni vārdi tiek apgūti kontekstuāli un kurā dabiski rodas nepieciešamība izteikties precīzāk. Tas motivē pašam ņemt rokā vārdnīcu un uzlabot savu vārdu krājumu. 

Man ļoti svarīga šķiet mākslas valodas apguve tiešā, nepastarpinātā saskarē ar mākslas darbu, kad tā uztverei pieslēdzas visas maņas un ir iespēja to piedzīvot ar visu ķermeni. Arī tas, cik smagi veras mākslas muzeja durvis, kā gaisma caur logiem krīt uz izstāžu zāles grīdas, kā smaržo glezna, kad tai pieliecas tuvāk, ko jūt mugura, kad atspiežas pret krēsla atzveltni teātra zālē, kā lēnām nodziest gaisma pirms izrādes, kā apklust cilvēku kņada… tās visas ir pieredzes, kuras saplūst ar mākslas darba radīto notikumu un kuras nav iespējams piedzīvot klasē, iepazīstot mākslas darbu pastarpināti.

IZAICINĀT SEVI radīt 

Uzkrājot zināmu mākslas valodas lietošanas pieredzi, dabiski rodas vajadzība izaicināt sevi radīšanas procesā. Tas, ka es nekad negleznošu, bija pilnīgi skaidrs jau trešajā klasē, tomēr vēlēšanās radīt darbu, kurā mītos prieks ar skumjām, nekur nebija zudusi. Tāpēc es nolēmu mācīties fotografēt. Tas gan notika stipri vēlāk. Ap gadiem trīsdesmit. Es biju izaugusi, bet  nepieciešamība atgriezties pie tās raksta sākumā minētās augusta novakares un tumsā grimstošās liepas ar tajā ieslēpto prieku un skumjām nekur nebija pazudusi. Turklāt, es beidzot varēju pati izvēlēties instrumentu ar kuru strādāt, lai mēģinātu radīt to, ko vēlos. Instrumentu, kura lietošanu es varēju apgūt tāpēc, ka redzēju tam jēgu, un rīkošanās ar to man sagādāja prieku. Tehnikas apguve vairs nebija formāls uzdevums, katru jaunapgūto paņēmienu es izmēģināju jau kā savas valodas instrumentu, kurš man nepieciešams, lai pārliecinoši pateiktu to, ko vēlos.

Šķiet, tas arī būtiskākais mākslas stundās – meklēt savus stāstus un tad domāt, kuri no mākslas valodas piedāvātājiem paņēmieniem vislabāk ļauj šos stāstus izstāstīt. Manā radošajā biogrāfijā ir fotoizstādes, starpdisciplināri projekti, filmas un teātra izrādes. Katrs no šiem medijiem ir piedāvājis visprecīzāko mākslas valodas lietojumu noteikta stāsta izstāstīšanai. Katrs no maniem mākslas projektiem ir sācies ar iekšējo vajadzību pateikt to, par ko nav iespējams klusēt. Un katrs no tiem ir aizvedis pie jaunu tehniku apguves, pie man nezināmiem mākslas valodas vārdnīcu šķirkļiem. Tomēr jāatzīst, ka es nekad neuzdrošinātos pati runāt mākslas valodā, ja pamatā nebūtu mana pieaugšanas pieredze, kurā iemācījos, ka mākslai ir vieta manā dzīvē. Un tas ir normāli.

Liepu es uzgleznoju 2020. gada augustā. Precīzāk, izrādes “...kopš tā laika koki vairs nerunā” laikā iestādīju to Radio ielas un Aspazijas bulvāra krustojumā, bet tās nākamo simts gadu ēnu kopā ar izrādes skatītājiem mēs uzgleznojām uz asfalta.  Bija vajadzīgi četrdesmit gadi, lai beidzot izdarītu to, par ko iedomājos deviņu gadu vecumā. Tagad manas bērnības augusta novakares liepa aug Rīgas centrā un stāsta par laiku, kurš aiziet, un to, kurš mums vēl mazliet ir palicis. Stāvot zem tās, var just, kā smaržo prieks, kas sajaucies ar skumjām, un droši zināt, ka zivtiņas drīkst peldēt katra uz savu pusi.


Krista Burāne ir teātra un kino režisore, starpdisciplināru mākslas projektu autore

Foto: Krista Burāne un Andrejs Strokins

STĀSTS PDF FORMĀ

Reizēm, sarunājoties draugu lokā, pārspriežam – cik katrs no mums patiesībā jūtas vecs. Atbildes ir dažādas. Kāds arī atzīst, ka jūtas tieši tik vecs, cik uzrāda viņa dzimšanas apliecība. Savukārt es šo sarunu kontekstā esmu piebildis, ka jūtos, itin kā man būtu 25. Patiesībā man ir par 11 gadiem vairāk. Un jau zināmu laiku mums arī vairs nav šo sarunu. Varētu teikt, ka nekādu citu sarunu arī nav. Jo ir pandēmija un – to es esmu gribējis pateikt skaļi – visi cits no cita baidās. Tas ir jāpieņem un jāsaprot. 

Domājot par šo “iekšējā vecuma” sajūtu, es domāju arī par savu pieredzi darbā ar jauniešiem vasaras izglītojošajā nometnē “Jūras Vārna”. Mana pieredze šajā, biedrības “Marijas Bērnu Māja” organizētajā iniciatīvā šobrīd ir ieliekama bezmaz lauru vainagā. Vai vismaz nelielā sarkankoka rāmītī. Tie ir precīzi desmit gadi.

Es tā arī nekad neesmu izlasījis Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”, bet zināmas intonācijas no šī romāna gan esmu “saslaucījis vienkop”. Pusaudža vecums ir tā ļoti jūtīgā zona, kurā cilvēkbērns sastopas ar Pasauli visā pilnībā. Visā sarežģītībā un neparedzamībā. Šobrīd varam godprātīgi atzīt, ka esam pārdzīvojuši 90. gadu dramatisko neskaidrību par nākotni, atjaunotās valsts ļodzīgos centienus īstenot “uz papīra” svarīgos, bet realitātē tik grūti īstenojamos mērķus. 

Šodienas jaunieši ir visspilgtākā laikmeta zīme. Viņu intereses un ideāli ir mūsu kopienas lakmusa papīrs. Un tā notoņi mainās ļoti ātri un dinamiski, būtībā – neparedzami. Viņiem Pasaule ir atvērta vienība, salīdzinot ar tiem mērogiem, kuri bija iepriekšējo paaudžu rīcībā. 

Tieši darbs ar pusaudžiem manā pedagoga pieredzē mani ir bagātinājis un, vienlaikus, izsūcis visvairāk. Sevis apzināšanās “no jauna” ir saistāma gan ar iepriekš nepieredzētu jūsmu, gan ar – īpaši intensīvos pieaugšanas procesa gadījumos – teju nepanesamu nervu sistēmas noslodzi. Ar bailēm, nepārliecinātību par sevi, kaunu, šķendīgumu pret apkārtējo “netaisnīgo pasauli”. 

Ar visām iepriekšminētajām parādībām esmu saskāries katrreiz, kad esmu strādājis ar pusaudžu vecuma jauniešiem. Te arī iezīmēšu manas apceres būtiskāko jautājumu. Proti, kā tik dažādu (iekšējo un ārējo) pārdzīvojumu ielokā ir iespējams atdarīt radošuma un pašizpausmes durvis? 

Ne tikai pusaudzim, bet jebkura vecuma cilvēkam ļoti svarīga ir viņa personīgā telpa. Un šeit jau sākas problēmas. Joks. Bet nevar noliegt, ka katra jaunieša individuālās, privātās telpas robežas tiek iezīmētas, vadoties pēc  iekšējām, garīgām un estētiskām (!) vērtībām. Šo robežu novilkšanas apjomi un raksturs ir atkarīgs no tās pieredzes, kuru ir devusi, pirmkārt, ģimene, un, otrkārt, – viens vai divi pedagogi ikdienas izglītošanās gaitās, kuri ar savu attieksmi pret konkrēto jaunieti ir (iespējams, paši nezinot), bagātinājuši uzticības kapitālu.

Uzticība ir visdrošākais ceļš uz savstarpēju sapratni. Tā ir dāvana, nevis pašsaprotama, ikdienišķa “lietiņa”, kuru varam iegūt, izturoties pieklājīgi cits pret citu. Uzticība ir apsolījums un drošinājums kopīga darba iespējamībai. 

Kā uzturēties šajā jūtīgajā zonā, kuru varētu apzīmēt ar ceļa stabiņu, kam piestiprināta plāksnīte “Pusaudzis”? Patiesa ieinteresētība, bet nekādā gadījumā small talk jeb nieku sarunas. Līdzjūtība pret satraukumiem vai neērtības sajūtu, bet nekādā gadījumā gaudulīgums un savas individuālās pieredzes izmantošana kā “objektīvās patiesības” apstiprināšana. Ironija un sarkasms samierniecisku un sāju jociņu vietā. Kā noteikt šo elementu līdzsvarojumu? Tikai…empīriski.

Esmu dzirdējis pieņēmumus no citiem cilvēkiem – tostarp, pedagogiem, – kuri ir strādājuši ar pusaudžiem mākslas vai citas jaunrades kontekstā. No šīm pāris reizēm esmu piefiksējis kādu godprātīgu, bet pretēji manai nostājai izteiktu atzinumu: “Tev pašam ir jāsajūtas kā pusaudzim, lai ar viņiem varētu normāli strādāt.” Nē. Tev nav jāsajūtas nekā īpaši – tev ir jābūt Tev Pašam. To ļoti labi paskaidro komēdijbildīte (vai mēme) ar aktieri Stīvu Bušemī no seriāla “30 Rock”, kurā viņš izliekas par vidusskolnieku, kas ierodas skolā ar skeitbordu pār plecu, keponu un rūtainu kreklu, klātesošajiem, ī s t a j i e m vidusskolēniem neformāli uzsaukdams: “How do you do, fellow kids?"*

Ir kāda būtiska iezīme, ko esmu pamanījis līdzšinējo gadu pieredzē, strādājot nometnē “Jūras Vārna” – meitenes vēlas darīt tos darbus, kurus parasti dara puiši. Viņas vēlas zāģēt, cirst, vīlēt, naglot un darīt tamlīdzīgas nodarbes. Šeit es strikti iezīmētu jebkādu potenciālo domu gaitu no sērijas “tagad jau feminisms ir visur” un tamlīdzīgi. Jā, sabiedriskās domas mainīgums un tā dēvētie pašizpratnes/pašatklāsmes trendi ir ļoti nozīmīgs mūsu jaunatnes ikdienas pārdomu materiāls. Un tas ietiecas arī viņu jaunradē, privāti slēpjamajos vai publiski – kaut skolas gaitenī – izstādītajos darbos. 

Runājot par šo lomu maiņu, proti, ka meitenes veic parasti puišiem domātus darbus, visspilgtākā atmiņa man ir no “Jūras Vārnas” nometnes pirms diviem gadiem. Nolēmām būvēt milzu ziloni: no koka; baļķiem, sīkzariem, lazdu līkstīm un visai daudz auduma. Ziloņa tēla izvēle bija pakārtota tā gada nometnes idejiskajai virzībai, proti, Indijai. 

Šī būvniecības projekta laikā es ievēroju, cik saliedēti puiši un meitenes strādā kopā. Viņu savstarpējā saziņā neparādījās nedz nervozi uzkliedzieni, nedz frivolas divdomības. Manuprāt, galvenais iemesls tam bija tas, ka iecerētais objekts bija paredzēts patiesi apjomīgs: kad to noslēdzām, ziloņa galvas augstums bija nomērāms ar aptuveni četru metru vertikāles atzīmi. 

Ne tikai darbā ar jauniešiem, bet jebkur citur, kur vairāki cilvēki vienkop ierodas realizēt noteiktu ideju, vissvarīgākais ir noteikt mērķi. Gluži kā umurkumura stabu tirgus laukumā. Tā vienmēr ir vieta, kurai ir pievērsti cilvēku skatieni. Ja jūsu pārziņā ir noteikts mērķis, tad…Viss, kas atliek pēc tam, ir to sasniegt. 

Protams, jāatzīst, ka ar noteiktu mērķi vēl nebūt nepietiek. Reiz jau pieminētajā nometnē ar jauniešiem nolēmām veidot labirintu jūrmalas smiltīs. Nometne “Jūras Vārna” allaž norisinās tā dēvētās Dižjūras krastā, proti, Kurzemes piekrastē, kur smilšu struktūra ir pavisam savādāka nekā Rīgas jūras līcī vai Saulkrastos. Smiltis ir raupjākas, biezākas, pilnas ar dažnedažādiem sīkiem akmentiņiem. Tieši tādēļ man šķita, ka šis projekts varētu izdoties, proti, ka izveidotie labirinta vaļņi būs noturīgi. Diemžēl, es kļūdījos. 

Darba process sākotnēji visus tajā iesaistītos ieinteresēja: pētījām dažādus labirintu paveidus gan Baltijas senatnes liecībās, gan Eiropas baznīcu grīdās, gan Dienvidamerikas arhaiskās kultūras tradīcijās. Notika plašas apspriedes, kuru no aplūkotajiem variantiem realizēt, un tika izvēlēts salīdzinoši vienkāršākais, bet arī ne pats elementārākais. 

Nākamais jautājums bija, vai līnijas sāksim veidot no labirinta ārējām malām, vai tieši otrādi – no centra. Nospriedām, ka no ārējām malām, un arī tā pēcāk izrādījās kļūda. Ja ne kļūda, tad noteikti tas bija daudz apgrūtinošāks un vairākus labojumus paģērošs darbs. Jaunieši sastājās zosu gājienā un tādā veidā bradāja uz priekšu, veidojot vaļņus un padziļinājumus. Divi dalībnieki stāvēja salīdzinoši netālajā kāpā un no turienes izkliedza vadošas norādes par to, kad veikt ārējās līnijas leņķa pagriezienu, aptuveni iztēlojoties nepieciešamo labirinta apmēru un pēc tam jau arī iekšējo kompozīciju. 

Valdīja nenoliedzama jautrība (arī starp abiem būvdarbu vadītājiem), neiztikām bez biedriskas grūstīšanās un savstarpējiem mudinājumiem bradāt ātrāk. Vienā brīdī sevi pieteica izvēlētās metodes sarežģījums, kontūra neveidojās, kā nākas, meklējām dažādus “plānus B” un alternatīvas. Kļūdainās vietas bērām atkal ciet, un, uzmanīgi kāpjot pāri visai attālajām līnijām, centāmies notīrīt atstātos pēdu nospiedumus. Jo bijām iecerējuši estētiski nevainojamu ģeometrisku veidojumu. 

Tad sākās izveidoto risu piepildīšana ar ūdeni, lai līnijas iegultos grodāk un iegūtu arī tonālu atšķirību no karstā jūlija iztvaicētā liedaga. Smilšu struktūra tomēr neizrādījās tik laba, kā biju paredzējis, daudzviet tās nelieliem gabaliem bira nost no vaļņu līdzenajām malām, un ne jau arī katrs ūdens lējiens no tukšiem majonēzes spaiņiem iznāca tik precīzs un samērīgs, lai neietekmētu trauslo smilšu kopumu. 

Sevi pieteica nogurums un sapīkums. Kā jebkurā citā nodarbībā, arī šajā izveidojās trīs grupas: tie, kuriem viss jau ir apnicis; tie, kuri vēl cīnās par pēdējām motivācijas paliekām un tie, kuri ir, tā sakot, nenogurdināmie darba rūķi. Mana pieeja šādos gadījumos ir koncentrēties uz pēdējām divām grupām, ļaujot visvairāk nogurušajiem vai garlaikotajiem iespēju “atkabināties” no kopējā darba un atpūsties. Tikai ar nosacījumu, ja viņi netraucēs pārējo darbu. Tad vienā brīdī arī vidēji centīgie piebiedrojas pirmajiem un es (vai vēl viens skolotājs, ja strādājam divatā), kopā ar “darba rūķiem” pabeidzam pēdējos akcentus. 

Atgriežoties pie mūsu labirinta projekta – to varēja nodēvēt par teju izgāzušos. Bija, protams, arī savi izdevušies kvadranti, kuri deva priekšnojautu par to, kādai šai kompozīcijai vajadzēja izskatīties kopumā, taču realizācija no ieceres bija krietni atpalikusi. Arī šādā situācijā bieži vien izveidojas divas nometnes. Vienas karogs vēstī: “Kāda vispār no šitā bija jēga?”, savukārt, otras nometnes karogu rotā uzraksts: “It kā jau nav nemaz tik slikti”. 

Mācība no šīs epizodes ir vienkārša: ir jāizmēģina projekts pašam, pirms piedāvā to realizēt citam/citiem. Esmu gan to allaž ņēmis vērā, piemēram, ar kādiem amatniecības darbiem vai elementāriem ķīmiskiem eksperimentiem. Likās, ka tik vienkāršai idejai kā smilšu labirints iepriekšēja izmēģināšana taču nav nepieciešama. Un tomēr. Arī no pirmā acu uzmetiena pavisam vienkārša iecere ir vispirms jāizmēģina. Jo atpalikt no uzstādītā mērķa konkrētajā projektā nebūt nav patīkami. Nedz tā vadītājam, nedz dalībniekiem. 

Noslēdzot savu apceri, uzsvēršu sekojošu, būtisku aspektu darbam grupā ar jauniešiem. Tāpat kā mēs vēdinām telpas, mums ir būtiski izvēdināt savu radošuma un, līdz ar to, arī garīguma telpu. Plānojot kādu radošu ieceri, prāta vētru un ideju (būtībā – viedokļu) savstarpējās apmaiņas dinamika ir ārkārtīgi svarīgs katalizators grupas saliedētībai, kas cementē pamatus uzticībai uz vēl nekonkrētā projekta izdošanos. Nav izslēgts, ka šādos plānu kalšanas brīžos paspruks arī pa kādam skarbākam vārdam, ja kāda dalībnieka izlolotais piedāvājums tiks noraidīts. Jauniešu noraidījumi mēdz būt, maigi sakot, ļoti konkrēti un nepiekāpīgi. 

Tādēļ gan radošā projekta plānošanas, gan realizācijas etapā ir svarīgi izvēdināt šīs piekarsušās garīgās telpas. Ļaut sev brīvību paslinkot, paālēties un patrenkāt citam citu. Vai arī vienkārši gulēt zālē, košļāt smilgu un skatīties mākoņos. Runājot tieši par “Jūras Vārnas” pieredzi, tikai laika gaitā sevī iedēstīju apziņu, ka mēs taču nestrādājam par Nacionālās operas skatuves strādniekiem. Mūsu darbam nav termiņu, pat ja mēs zinām, ka vienā brīdī paveiktais būs jāparāda arī citu grupu dalībniekiem. Mūs neuzmana kaut kāda mistiska kvalitātes kontrole vai ekspertīze, kura varētu arī “norakt” mūsu veidoto koka ziloni vai labirintu smiltīs. Vienīgā kontrole ir mūsu pašu prātos, un pat tā būtu jāsūta pelnītā atpūtā. Tas varbūt nenozīmē, ka darbs būtu paveicams pēc “ķep-ļep” principa, pa roku galam un bez jel kādas ieinteresētības. Tāpat kā citās dzīves jomās, arī radošajā procesā līdzsvara sasniegšana ir, iespējams, pats augstākais jaunrades punkts. Jāvirzās uz priekšu nedz apzināti kavējoties, nedz pārlieku steidzoties. Darot tā, lai ir prieks. 

Un tieši to es novēlu visiem šī izdevuma lasītājiem un maniem līdzbiedriem, kuri tajā dalījušies ar savu pieredzi un pārdomām. 

Toms Treibergs ir Latvijas Radio 1 žurnālists, vien no bērnu un jauniešu vasaras  nometnes “Jūras Vārna” radošajiem koordinatoriem un kādreizējais bērnudārza “Marijas Bērnu Māja” mākslas skolotājs

Foto: Toms Treibergs

---

*Kā sokas, mani biedri, jaunieši? (angļu val.)

STĀSTS PDF FORMĀ

Kādu dienu 1989. gada rudenī bērnudārzā mums visiem lika sasēsties solos pa divi. Audzinātāja, krītam čīkstot pret tāfeli, uzzīmēja trīsstūri un lika visiem bērniem atkārtot to pašu. Pēc tam audzinātāja uzvilka vēl vienu trīsstūri – nedaudz lielāku, ar smaili savienotu ar augšējā trīsstūra apakšējo malu.

Aicināja visus atkārtot redzēto darbību. Visbeidzot audzinātāja uzzīmēja trešo – vislielāko, ar smaili pie otrā pievienotu trīsstūri, un arī mēs darījām tāpat.

Biju patīkami satraukta. Viss šis pasākums likās ārkārtīgi svinīgs. Darbojos ar lielu atdevi un, lai gan pagāja kāds brīdis, kamēr sapratu, kāpēc šo ģeometrisko veidojumu sauc “eglīte”, biju pārliecināta, ka zīmējums izskatās patiešām satriecoši.

Kad audzinātāja pienāca pie manis, lai novērtētu darbu, biju gatava saņemt atbilstošus sajūsmas apliecinājumus. Varat iztēloties manu pārsteigumu, kad viņa garlaikotā tonī vaicāja: “Kāpēc šķība, kāpēc sarkana, un kāpēc trijstūri otrādi?”

Darbs saruka acu priekšā un pēkšņi liesmojošās, vēju plosītās egles vietā, redzēju uz papīra tikai nožēlojamas švīkas.

Uzsākot mācības Jūrmalas Alternatīvajā skolā, mana mākslas izglītība ievērojami uzlabojās. Tur strādāja aizrautīgi skolotāji, kuri vēlējās motivēt bērnus citādi nekā valsts skolās. Mākslas telpa bija gaiša veranda, kurā bija atrodami visdažādākie izejmateriāli mūsu radošajām izpausmēm. Grāmatu plauktā bija sarindotas grāmatas ar kvalitatīvām gleznu reprodukcijām un citu mākslas formu fotoattēliem. Brīvajos brīžos bija atļauts apmeklēt mākslas telpu un tur darboties patstāvīgi. Nodarbībās pārsvarā tika pētīta kāda atsevišķa glezniecības/ grafikas/ veidošanas /aplikācijas tehnika jeb pētīts un atdarināts kāda mākslinieka rokraksts. Skolotāja Ilze Vītola vienmēr rādīja piemērus no mākslas grāmatām, stāstīja interesantus gadījumus no mākslinieku dzīves vai rādīja dažādus variantus vienas tehnikas izmantojumam. Ja kādam vai kādai bija kardināli savādāka ideja par to, kā realizēt stundas tēmu, vai pat ideja “ārpus tēmas”, skolotāja to neapslāpēja un neatlika uz vēlāku laiku, bet ļāva realizēt.

Reizēm mēs gājām uz muzejiem, vai apmeklējām izstādes. Pēc tam dalījāmies ar iespaidiem un runājām par redzēto, mācījāmies ielikt vārdos to, kā mūs iespaidojis tas vai cits mākslas darbs un centāmies pamatot to, kāpēc kāds mākslas darbs atstājis lielāku iespaidu, cits – mazāku. Patstāvīgi pavadoņi šajās sarunās bija jautājumi: “Vai tā ir māksla?” un “Kas ir māksla?”. Reizēm šo jautājumu ietekmē izvērtās diezgan vētrainas diskusijas, taču skolotājai, novēršot fatālas sadursmes sarunu biedru starpā, vienmēr pietika pacietības un saprāta nesniegt tiešas norādes, kā atbildams uz šiem jautājumiem, uzturot sarunas pavedienu dzīvu no nodarbības uz nodarbību.

Tagad, kad pati esmu mamma un strādāju ar pirmsskolas vecuma bērniem, atceros atgadījumu ar sarkano eglīti katru reizi, kad vēlos komentēt kāda bērna veikumu. Tas gan ne vienmēr palīdz. Piemēram, mans divpadsmitgadīgais dēls jau no agrām dienām cilvēkus vislabprātāk zīmē kā t.s. “stikmenus” - cilvēciņus, kam galvas vietā aplis, un kājas, rokas un vēders ir svītriņas. Viņš zīmē tikai ar melnu pildspalvu vai flomāsteru. Ilgu laiku nevarēju saprast, kāpēc viņu neinteresē citas krāsas vai veidi, kā attēlot cilvēku. Man taču viņa vecumā tā nebija! Kad beidzot piekusu uzbāzties ar neuzkrītošiem mājieniem izmēģināt citus izteiksmes veidus, pamanīju, ka, pirmajā acu uzmetienā necilajos attēlos, nereti ielavās pārsteidzoši sižeti, savstarpējo attiecību spēles, interesantas kombinācijas no fantāzijām un ikdienas notikumiem. Tikai atmetot priekšstatu par to, kā manam dēlam viņa vecumā vajadzētu darīt, kļuva iespējami nolasīt dēla zīmējumos ietvertos stāstus un priecāties par tiem.

Vispār, runājot ar bērnu par viņa mākslas projektu, domāju, galvenais ir saudzēt bērna brīvību sevi radoši izpaust un ļaut tieši rādīt to, kā viņš redz vai jūt. Šo tiešo sasaisti nedrīkst nokaut pat ar labi domātiem ieteikumiem vai draudzīgu kritiku. Bērna īsto balsi var ļoti viegli noslāpēt ar pieauguša cilvēka ekspektācijām vai uztieptiem priekšstatiem par to, kā būtu labāk, vai, Dievs nedod, interesantāk.

Strādājot ar pirmskolas vecuma bērniem un jauniem pusaudžiem, esmu sapratusi, ka, lai radītu dzīvu iesaisti radoša uzdevuma veikšanā, ir vērīgi paturēt prātā trīs stratēģijas:
• sekot bērna interesēm,
• no rotaļām uz zināšanām,
• vispirms prakse, tad teorija.

Šīs stratēģijas var šķist pašsaprotamas, tomēr tik bieži ir novērojami iesīkstējušas domāšanas atavismi, – gan formālos apmācību pieeju risinājumos, gan pavisam individuāli – domās, attieksmē un uzskatos, ar kuriem audzinātājs vai skolotāja operē, ka šķiet vērtīgi tos izcelt.

Pastāstīšu savus novērojumus pirmsskolā “Bērnu Māja”, vasaras nometnēs “Jūras Vārna” un brīvdienu kinoskolā “Cinemotus”. Aprakstīšu situācijas, kurās nosauktās stratēģijas un to izglītojošā funkcija, manuprāt, izpaudusies īpaši dabiski un koši.

Divpadsmitgadniekam Gustavam, kurš apmeklēja manis veidoto brīvdienu kino skolu “Cinemotus”, visvairāk interesēja aktiermeistarība. Konkrētajā mācību pusgadā koncentrējāmies uz dokumentālo kino. Gustavs labprāt piedalījās sarunās par nedēļas laikā redzētajām filmām, taču, līdzko skārām pusgada tēmu, viņa interese manāmi noplaka, viņš īsināja laiku skatoties telefonā vai izjokojot pārējos bērnus. Pēc vairākām apaļā galda sarunām puisis, starp visu citu, pieminēja savas klases audzinātāju, kurš viņu ārkārtīgi iedvesmojot. Es Gustavu mudināju iedziļināties klases audzinātāja personībā, domāt, kas viņu veido tieši tādu, tik īpašu kā cilvēku. Nodarbības iespaidā Gustavs sarunāja ar skolotāju tikšanos un uzfilmēja abu sarunu. Skolotājs izstāstīja daudz pārsteidzošu lietu, turklāt Gustavam, video režisoram, bija iespēja nedaudz provocēt, izpaust savu aktiera dabu dialogā. Video bija saturiski ārkārtīgi spēcīgs, taču bija tehniski risinājumi, kurus varētu ņemt vērā nākamajā filmēšanas reizē. Gustavu ieinteresēja tas, kā līdzīga veida sarunas iespējams integrēt filmā, kā tās atainot visspēcīgāk. Viņš bija ieinteresēts nākamajās “Cinemotus” dokumentālā kino nodarbībās, jo pats bija pamēģinājis iejusties režisora lomā, veidojot skici ainai no filmas par savu skolotāju.

Iedziļinoties Gustava interesēs un pamanot viņa aizraušanos ar klases audzinātāja personību, “Cinemotus” komanda atrada veidu, kā jaunietī radīt dzīvu interesi par dokumentālo kino.

“Bērnu Mājas” mākslas skolotāja Amanda Dārziņa-Berga bija pamanījusi, ka septiņgadīgajai Hannai iepaticies gleznot portretus. Kādu dienu Hanna jautāja, kā iespējams atainot sejas krāsu. Skolotāja aicināja palūkoties spogulī un pavērot, kā apgaismojums ietekmē sejas toņa izmaiņas. Pēc tam skolotāja parādīja piemērus pieejamajās grāmatās, kad seja atainota reālistiski, kā arī piemērus, izmantojot citas krāsas un proporcijas (Pablo Pikaso, Egons Šīle, Anrī Matiss u.c.). Redzētā iedvesmota Hanna radīja pārsteidzošu pašportretu.

Amanda netieši iepazīstināja Hannu ar citu skatījumu uz mākslinieka lomu, atainojot cilvēku, t.i., ka iespējams atainot ne vien to, kā kāds izskatās ārēji, bet arī to, kā mākslinieks redz portretējamo. Hanna tagad zina – var radīt portretu, kas stāsta par portretējamā jūtām, vai, gluži vienkārši, ļauties portretējamā personības raisītai asociāciju plūsmai.

Pirmsskolas izglītības iestādes “Bērnu Māja” multimediju mākslas viesskolotāja Linda Konane vēlējās iepazīstināt bērnus ar Jajoi Kusamas mākslu. Viņa parādīja bērniem dažus Kusamas darbus, pateica pāris vārdus par autori, tad izdalīja bērniem dažādu izmēru sarkanas un melnas apaļas uzlīmes. Bērni skolotājas vadībā pārveidoja Bērnu Mājas Zilo istabu par Kusamas mākslas darba līdzinieci. Viņi līmēja punktus uz sienām un mēbelēm, un pat uz griestiem. Process bija līksms un priekpilns. Bērniem šķita aizraujoši pazīstamo rotaļu un mācību telpu pārveidot par mākslas darbu! Reizēm skolotāja Linda aicināja kādu bērnu atkāpties un aplūkot padarīto no atstatuma, lai varētu novērtēt, kā tas iekļaujas kopējā ainā. Pēc istabas aplīmēšanas bērni nolēma līdzīgā veidā pārveidot arī mākslas stūri. Kad arī mākslas stūra pārveidošana bija pabeigta, skolotāja Linda saaicināja bērnus kopā, piedāvāja aplūkot vēl dažus Kusamas darbus un izstāstīja vairāk par mākslinieci.

Kopīgi spēlējoties ar visiem tik mīļu lietu kā uzlīmes, bērni radīja Jajoi Kusamas darbu līdziniekus. Šādi skolotāja Linda bērnus viegli un rotaļīgi iepazīstināja ar izraudzīto nodarbības tēmu. Bērnu intereses – uzlīmju līmēšana – kā bāze. Rotaļa kā process. Darbība vispirms.

21. gadsimtā pilsētas ikdienā bērns jau kopš dzimšanas atrodas pastāvīgā audiovizuālās informācijas straumē. Ir tikpat kā neiespējami to neuzsūkt sevī. Taču tagad pieejams arī nebijis klāsts ar interneta resursiem, mākslas grāmatām ar kvalitatīvām reprodukcijām un bērniem pieejamiem mākslas notikumiem, kurus var integrēt mākslas mācību procesā. Pieejams arī ļoti daudzveidīgs materiālu klāsts tam, lai ikviens varētu sevi izpaust. Arī publicitātes rīki ir katra paša rokās. Nesenā pagātnē tas nebija iedomājami. Tomēr laikmetā, kurā formālās izteiksmes perfekcija ir kļuvusi par neizkonkurējamu plaša patēriņa preci, jāaprāda, ka noteicošais ir autentisks saturs. Jāatzīst bērna tiesības izteikties tā, kā viņš var un vēlas, tikai padarot pieejamāku izteiksmes līdzekļu klāstu. Es domāju, ka labam mākslas skolotājam mūsdienās ir jābūt nedaudz postmodernistam. Jāļauj bērnam kombinēt iespaidu druskas, kopēt, atdarināt, veidot visu veidu kolāžas, jo atdarinot un citējot mākslas darbus, bērns iemācās uztvert mākslu un pieskarties izpratnei par radoša procesa būtību un brīvību, ko tas sniedz. Tomēr galvenais ir atbalstīt audzēkni, lai viņš spētu iegūt/atgūt/nezaudēt drosmi izstāstīt savu personisko stāstu vai realitātes pieredzi un palikt autentisks kopiju laikmetā. Reizēm skolotājam pietiek tikai pamainīt vienu nelielu detaļu ierastā ikdienas radošā procesa norisē, lai bērnam pavērtos cita pieredze un izpratne par to, kas ir iespējams un atļauts radoša procesa ietvaros. Šādu piesardzīgu pieredzes paplašināšanas pieeju bieži novēroju Klāva Upaciera vadītajās radošajās darbnīcās “Bērnu Mājā”. Piemēram, ierastā zīmēšana tika pārnesta uz milzīgiem, bērna augstuma izmēra papīriem, kas izlīmēti pa telpu. Bērni tika mudināti zīmēt nevis ar plaukstu, bet ar visu roku, brīvi ļaujoties ķermeņa kustībām. Kādu citu reizi bērni paplašināja radošās izteiksmes robežas līdz pat pilsētvidei – kopā ar Klāvu devās ekspedīcijā, vērojot pilsētvidē dažādus objektus un tos atdzīvinot, piestiprinot tiem kustīgas leļļu actiņas.

Protams, dzīvas un interesantas mākslas izglītības noteicošā sastāvdaļa ir aizrautīgs skolotājs, kurš padara mākslas pārdzīvojumu un radīšanu pieejamu bērnam. Ja, saskaroties ar terminu “māksla”, skolotāja sejā nekavējoties parādās svētsvinīga nopietnība, bērns var uztvert mākslas pārdzīvojumu kā kaut ko viņam neaizsniedzamu, sarežģītu un paredzētu tikai pieaugušiem cilvēkiem. Mākslas darba radīšana, tātad, noteikti ir kaut kas pārpasaulīgs un grūts. Tāds, kam nepieciešamas spējas, kas dotas tikai izredzētiem cilvēkiem.

Gan maniem skolotājiem – elkiem, gan mīļotajiem kolēģiem ir kopīga pārliecība, ka vēl vairāk par tehniskām prasmēm bērnam vai jaunietim jādod brīvību apzināties: es varu teikt, kā es redzu un jūtos, un arī tam ir nozīme. Forma var būt un var nebūt noteicoša.

Darbnīcās, kuras notiek “Jūras Vārnas” nometnēs, formai mēdz būt liela nozīme. Lieta tāda, ka katra nometne veltīta kādai valstij un tās kultūrai. Darbnīcās tiek padziļināti pētīti kādi konkrētajai kultūrai raksturīgi kultūras fenomeni – vai tā būtu trauku apgleznošana Senās Grieķijas nometnē, jeb galvas rotu gatavošana Mongolijas nometnē. Tomēr arī šajos apstākļos pēc iespējas ievērojam brīvprātības principu – bērns katru dienu pats izvēlas darbnīcu no vairāku iespēju klāsta. Domāju, ka degsmi un izdomu, ar kuru bērni un pusaudži piedalās darbnīcās, lielā mērā nosaka tas, cik aizrautīgi savu tematu pasniedz nometnes personāls. Iespējams, šī aizrautība ir izskaidrojama arī ar to, cik daudz laika un enerģijas ieguldīts izpētes darbā, ko kādai tēmai veltītas darbnīcas sagatavošana prasa. Pati darbnīca ilgst 2-3 stundas, bet, lai tai sagatavotos un spētu koncentrēti pasniegt apgūto, skolotājam bieži vien nākas pavadīt daudz laika priekšizpētes darbā. Visbiežāk bērni tiek iepazīstināti ar tradicionālajiem risinājumiem un tematiem, kādi izmantoti, teiksim, meksikāņu sienas gleznojumos, taču brīvības vārdā tiek pieļautas arī pamatotas atkāpes no vēsturiskā standarta, ja jaunajam autoram tas tobrīd šķiet svarīgi. Tāda praktiska un teorētiska koncentrēta iepazīšanās ar kādu būtisku citas kultūras fenomenu agrīnā vecumā var atstāt ļoti spēcīgu iespaidu.

Nekādi nevēlos palaist garām arī iespēju pieminēt tos pirmos mākslas pieskārienus, ko bērnam sniedz grāmatu ilustrācijas. Līnija, stāsts, krāsas – tā ir īpaša burvība, ko neaizmirst un kas atstāj nospiedumu uz mūžu. Piemēram, “Bērnu Mājā” īpaša uzmanība tiek pievērsta mācību materiālu un darba lapu vizuālajai kvalitātei. Satura un estētiskajai vērtībai tiek piešķirta vienlīdzīga vērtība. “Bērnu Mājā” ir liela bibliotēka, kas ir brīvi pieejama, bet, iegādājoties tai grāmatas, izvēle nav pavirša vai virspusēja. Ja tiek izdots kāds skaists un saturā bagāts izdevums, cenšamies to iegādāties un lepni iepazīstinām bērnus ar jauno ieguvumu. Jāpiebilst, ka arī nometnē ”Jūras Vārna” dalībniekiem pieejams plašs grāmatu klāsts par attiecīgo kultūrvēsturisko tēmu.

Īpaši mūsu bērniem gatavoto darbalapu estētiskais noformējums vienots ar “Bērnu Mājas” vizuālo koncepciju, kuras autors ir izcilais mākslinieks un ilustrators Reinis Pētersons. Bērniem patīk arī pašiem radīt un ilustrēt savas grāmatas, un pirmais veids, kā var izstāstīt savu stāstu, ir komikss. Protams, bērni raksta mazas enciklopēdijas vai pirmos dzejoļus, bet komikss nodrošina vēl arī publicitāti – bērns rāda un stāsta saviem vienaudžiem.

Piecgadīgais Gusts “Bērnu Mājā” radīja veselu komiksu sēriju. Tie bija īsi, asprātīgi stāstiņi, trāpīgām, ar vienu melnu līniju zīmētām ilustrācijām. Krietnu laiku katru rītu “Bērnu Mājā” viņš uzsāka, zīmējot jaunu komiksu. Kopumā tika radīti 23 izdevumi. Lai iedrošinātu Gustu, es viņa komiksu kolekciju pavairoju, un tad katrs interesents varēja paņemt izdevumu uz mājām. Viņa fanu rindas sniedzās no “Bērnu Mājas” līdz pat grāmatnīcai “Bolderāja”.

Noslēgumā gribu piebilst, ka mākslas pasaule ir tik daudzveidīga, krāsaina un iespējām bagāta, ka mēs – tie, kas laimīgā kārtā sākam tajā ceļot jau no agras bērnības, esam īpaši apdāvināti. Mums ir it kā vairāk jutekļu, caur kuriem uztvert visu, vairāk iespēju ieraudzīt un izzināt iekšējo, ārējo, savu un citu cilvēku pasauli. Ja nenoklīstam no takas, tad varam turpināt atrast, baudīt un radīt visu dzīvi. Tas, manuprāt, ir vienkārši lieliski!

Laura Elcere ir režisore, publiciste

Foto: Agnese Mūrniece un Laura Elcere

STĀSTS PDF FORMĀ

Es strādāju mākslas muzejā, mācot dažādu vecumu cilvēkiem – sākot no 10 gadiem – saprast un iepazīt mākslu. Nodarbībās, kas domātas itin visiem interesentiem, cenšos parādīt, ka māksla ir interesanta, bezgala dažāda, un domāšana vizuālās kategorijās un to materializācija – tieši tāpat. Un vispār – mēģinu ļaudīm ļaut sajust, ka šādām izpausmēm nav robežu! Ja tu esi gatavs ielēkt kādā vēl neiepazītā pieredzē, ko mākslas pasaule var piedāvāt – tā vienlaikus būs garantija jaunam piedzīvojumam. Protams, strādājot muzejā, pat sienas palīdz – mākslas darbi iedarbojas ļoti iedvesmojoši.

Vēlos pastāstīt, kā es strādāju un pie kādiem principiem pieturos. Man šķiet, ka vizuālajā, bet patiesībā, jebkurā komunikācijā, visu nosaka enerģija, kas šajā procesā ielikta. Un tai jābūt dzīvīgai. Dzīvīgā enerģija rodas, ja tu nevis izpildi lietas mehāniski, bet pieslēdz procesam savas domas, emocijas un pārliecību. Tad, kad tev ir interesanti. Es visu mūžu esmu izmantojusi sevi kā testeri, lai pārbaudītu dažādas idejas un pieņēmumus un lai saprastu, kā lietas strādā. Pārlieku prātā – kad es jūtos ar kaut ko aizrāvusies? – protams, tad, kad man ir interesanti. Kad man ir interesanti? Tad, kad es varu uzzināt kaut ko jaunu par sevi un pasauli un varu izmēģināt to darbībā, un tad, kad šis process man patīk. Tāpēc vienmēr, kad domāju kādas nodarbības uzdevumu – vispirms jautāju sev: vai man tas šķiet interesanti? Un pat nemēģinu nodarbināt prātu ar lietām, kas tādas nav. Es cenšos neizkāpt no interesantuma lauka.

Vairums cilvēku, īpaši bērni, dzīvo tāpat – viņi pēc iespējas ilgāk cenšas uzturēties savā interesantuma teritorijā. Mans kā mākslas skolotājas uzdevums ir parādīt saviem audzēkņiem vēl kādas jaunas, ar mākslu saistītas teritorijas, – kā jaunu vizuālās izpausmes iespēju. 

Pastāstīšu par nodarbību pirms vairākiem gadiem, ko vadīju kādā skolā akmeņu izpētes projekta ietvaros. 

Iepriekšējo vasaru kopā ar draudzeni bijām pavadījušas Jūrkalnē un kā apmātas nodarbojāmies ar akmeņu lasīšanu pludmalē. Protams, tā nebija pārāk saimnieciska nodarbe, taču nespējām atrauties, jo, līdzko nokāpām liedagā, akmeņi pilnībā pārņēma mūsu apziņu. Reiz draudzene atnesa man rozā akmeni ar melnām pumpām un teica, ka tas esot līdzīgs man. Novērtēju – jā, tā varētu būt, taču kaut kā pietrūka pilnīgai un objektīvai ainai, un es sāku mērķtiecīgi meklēt kādu papildinošo akmeni, kas manu būtību izteiktu pilnībā. Es nezināju, kādam tam jāizskatās, taču zināju, ka, līdzko ieraudzīšu, tā tūlīt pazīšu. Tas izrādījās tumši pelēks, matēts un gluds akmens, kas manai personībai piešķīra noslēpumainu dziļumu. Aizrāvos un metos meklēt atbilstošus akmeņus arī saviem draugiem, un izrādījās, ka tos iespējams atrast pilnīgi visiem.

Tieši šo principu izvēlējos nodarbībai skolēniem. Klases telpā atradās ļoti daudz dažādu akmeņu, un es katram dalībniekam lūdzu izvēlēties vienu vai vairākus, kurus viņi varētu asociēt paši ar sevi. Nākamais solis bija vērot izvēlētos akmeņus un saprast – tieši kas – krāsa, forma, zīmējums vai šo elementu noteikta kombinācija likusi domāt par līdzību ar sevi. Skolēnu uzdevums bija nosaukt šīs pazīmes vārdā un pastāstīt, kāpēc tās viņiem šķitušas tuvas un svarīgas. Gadījās arī tā, ka bērns nespēja pateikt, kāpēc paņēmis tieši to vai citu akmeni, taču bija jutis, ka tas jādara. Tad iesaistījās citi, izsakot minējumus un pieļāvumus, kas šo akmeni saista ar konkrēto cilvēku, un dažiem gadījās patiesi brīnumaini atklājumi. Bērnu stāsti bija lieliski – piemēram, kāds zēns akmens rakstā bija ieraudzījis elektrības stabu, un tas viņam šķita ļoti nozīmīgs. Atceros, ka bērni bija patiesi aizrāvušies un mums bija grūti iekļauties paredzētajā laikā. Nodomāju, ka būtu brīnišķīgi šo projektu noslēgt ar akmeņu fotogrāfiju izstādi un skolēnu stāstiem un atklāsmēm par tiem, taču projekta laiks bija beidzies, tāpat kā manas pilnvaras šajā konkrētajā reizē.

Man likās ļoti svarīgi, ka bērni pārliecinājās, ka akmens forma, zīmējums vai krāsa attiecīgā kontekstā var strādāt ļoti daiļrunīgi un ka ar šādām kategorijām iespējams runāt par sev būtiskām lietām.

Šo stāstu izstāstīju tik izvērsti un detalizēti tāpēc, ka tas ir kā ilustratīva virsbūve vairākiem principiem, kas man mākslas pedagoģijā šķiet ļoti svarīgi. Fakts, ka, veidojot darba uzdevumus, salāgojam tos ar savu pieredzi un pārliecību, nozīmē, ka jau sākotnēji stundas norisē ieliekam savu enerģiju. Tomēr, pirmais un svarīgākais – vienmēr jāpatur prātā, ka visas mākslas nodarbības un stundas skolā iepazīstina ar Mākslu. Tās ir par Mākslu! Tieši šai idejai jābūt kā zelta metram un kontroles mehānismam, ar ko varam pārbaudīt savas idejas uzdevumiem un metodēm, ko piedāvājam saviem audzēkņiem. 

Tātad, trīs principi:

 1. Autora viedoklis 

Mākslas darbi top divu iemeslu pēc – mākslinieka iekšējas nepieciešamības vai pasūtījuma gadījumā (tas paredz arī honorāru). Taču personīga ieinteresētība ir abās reizēs. Secinājums – ļoti vienkāršs – tas atkal ir saistīts ar interesantuma zonu.

Mākslinieki, kurus mēs pazīstam no mākslas vēstures, par kuriem runājam un kuru darbus rādām kā piemērus, ir bijuši personības ar savu viedokli, pasaules redzējumu, kas viņu laikabiedriem, bet joprojām daudziem no mums arī šodien liekas nepieņemams, traks, aizvainojošs un nesaprotams. Taču pārsvarā viņi visi vēlāk ir izrādījušies mākslas klasiķi, par ko tagad mācāmies skolā. Nav tālu jāmeklē – mūsu spožā klasiķu trijotne: Rozentāls, Valters, Purvītis – pirmajos daiļrades gados dzimtenē tika saukti par nemākuļiem un paviršiem zeļļiem, kas ar savu rupjo izteiksmes stilu tikai aizvaino publiku. Tas pats tika attiecināts arī uz nākamo paaudžu autoriem. Tomēr viņi visi turpināja strādāt tā, kā uzskatīja par vajadzīgu, gluži vienkārši tāpēc, ka citādi nemaz nevarēja. 

Šis ir ļoti svarīgs aspekts – respektēt autora (skolēna) redzējumu un viedokli. Protams, viņiem patīk arī kaitināt, izaicināt skolotāju un pārbaudīt mūsu nervus, taču pārsvarā tas notiek tajos gadījumos, ja skolotājs prasa darīt lietas, kas šķiet bezjēdzīgas un garlaicīgas. Man vienmēr ir licies, ka daudz svarīgāk par teoriju, kas daudzviet tikusi akceptēta un lietota kā mākslas principi (kaut gan patiesībā ir visai attālināti saistīta ar mākslu), ir likt sajust, ko nozīmē ar vizuālo zīmju un mediju palīdzību runāt par to, kas tieši tev šķiet svarīgs. Tas, ko tālāk teikšu, neattiecas uz mākslas skolām, kuras gatavo profesionālus māksliniekus, jo tur strādā citi mācību principi.

Mācību procesa kvalitātes rādītājs ir audzēkņa iesaistīšanās pakāpe uzdevuma veikšanā. Bieži vien cilvēkam nav īpašu dotumu, bet viņš vēlas zīmējumā vai kā citādi izteikt ko svarīgu, tomēr rezultāts sanāk diezgan tizls. Šādos gadījumos es vienmēr apjautājos, ko tieši viņš vēlējies parādīt darbā, un iesaku veidu, kā to varētu izdarīt izteiksmīgāk. Tas ir ļoti vienkārši, un rezultātā audzēknis nejūtas kā pēdējais nejēga, viņš piedzīvo arī to, ka viņa domu gājiens ir pilnīgi normāls un akceptējams, citiem vārdiem – netiek iznīcināta viņa pašapziņa. Viņš tiek pieņemts un respektēts kā personība.

Manas mākslas nodarbības apmeklē daudzi pieaugušie, un ir vesela grupa dāmu 40+, kas, ierodoties pirmo reizi, saka apmēram šo: es jau neko nemāku. Kad jautāju, vai viņas kaut ko zīmē vai glezno pašas savam priekam, parasti seko atbilde – “Man skolā pateica, ka zīmēšanā esmu nulle, man nolaidās rokas, un es sapratu, ka labāk šajā virzienā neko nemēģināt darīt.” Taču nez kāpēc pēc vairākiem gadiem viņas ir atnākušas uz mākslas nodarbību…

Skolotājiem, kas tik kategoriski izturas pret bērniem, vēlos pajautāt – ko tik briesmīgu šis bērns var uzzīmēt, kā dēļ būtu jāiznīcina viņa pašapziņa kopā ar vēlmi turpināt zīmēt? Vai viņa darba toksiskā ietekme draud iznīcināt kādu cilvēku, augu vai vismaz priekšmetu? Pedagogiem, kas kaut nedaudz pārzina mākslas vēsturi, būtu jāatceras, ka visas briesmīgās lietas jau sen ir uzzīmētas, pieņemtas un tāpēc zeme nav pārstājusi griezties!

Pat tīši attēloti visai murgainus sižetus vienmēr var parādīt vēl izteiksmīgāk, un, manuprāt, tieši šajā virzienā skolotājam būtu jāreaģē. Proti, izrunājoties ar audzēkni, kā darbam piešķirt vēl lielāku efektu. Tas noņems bērna izaicinošās idejas svarīgumu un novirzīs viņa uzmanību uz tīri profesionāliem kompozīcijas veidošanas paņēmieniem, tādiem kā krāsa, laukumu izvietojums, kontrasts, un sapratni, ka gudras manipulācijas rezultātā var panākt lielisku iespaidu.

Vēlos pastāstīt vēl vienu piemēru no mākslas nodarbības. 

Muzejā runājam par ekspresionismu. Rādu darbus un stāstu par mākslinieku grupu Tilts. Zīmēšanas uzdevums – atcerēties savas dzīves epizodi, kad esi juties pazaudēts, izmisis vai vienkārši nelaimīgs, un mēģināt to attēlot ar līdzekļiem, kurus izmantoja vācu ekspresionisti – deformāciju un emocionāli piesātinātas krāsas ar simbolisku nozīmi. Kāds kungs uzzīmē ļoti godīgu, bet neizteiksmīgu darbu. Pirmkārt, es novērtēju viņa drosmi, otrkārt, iesaku pamainīt dažas vietas, lai zīmējums kļūtu atraktīvāks. Tā arī notiek! Man šķiet, ka šis cilvēks juta manu cieņu pret viņa viedokli un pārliecinājās, ka idejas vizualizācija var tuvoties tam, kam ir saistība ar mākslu. Un vēl – viņš iepazina to, kā strādā kompozīcijas elementi un vizuālie izteiksmes līdzekļi.

Pati esmu izjutusi, cik spēcīga attiecībā pret bērnu ir pieauguša cilvēka enerģija. Bērns ir trausls un īsti nepārzina pasaules spēles noteikumus, un tik viegli ir viņu salauzt. Mākslas stundas ir ideāla vieta, lai attīstītu bērna pašapziņu, jo neko nevar izdarīt nepareizi, kā, piemēram, eksaktajos priekšmetos, kuros eksistē pareizās un nepareizās atbildes. Mākslas nodarbībām būtu jāprovocē katra cilvēka individuālais redzējums. Cik lieliski ir komunicēt ar bērniem, kuri ir līdzsvaroti un apzinās, ka viņu domas pieaugušajiem šķiet interesantas. Un tā arī ir – ja neiznīcinām bērnu individualitāti ar iluzoru pareizību, kas patiesībā slēpj pašu pieaugušo apmulsumu, muļķību un bailes, iegūstam ļoti veselīgu un patīkamu vidi, kurā pašiem atrasties! Gribi negribi, jākļūst moralizējošam.

2. Interesantums

Mākslas stundu uzdevumiem jāsatur elementi, kas bērnam šķiet aizraujoši vai aktuāli. Patiesībā, tas ir vienkārši – jebkuru tēmu jāiepako attiecīgajam vecumam atbilstošā veidā. Nu, piemēram, tāda lieta kā perspektīva. Kāda meitene man stāstīja, ka skolā bijis uzdevums ar zīmuļa līniju uzzīmēt aleju ar kokiem, kas pareizi samazinās tālumā un pārvēršas punktā uz horizonta līnijas. Pēc tam tieši tas pats jāuzzīmē vēlreiz, lai saprastu perspektīvas principu pavisam labi. Protams, dubults neplīst, bet riebums pret perspektīvu arī garantēts.

Var taču likt uzzīmēt ko tādu kā – mana sapņu istaba vai nākotnes pilsēta, vai to, kā izskatās šoseja, ja es guļu uz trotuāra. Pirmkārt, iedarbosies iztēle, otrkārt, uzdevumā tiks izmantota perspektīva. Tieši tāpat var rīkoties ar jebkuru tēmu, ietērpjot to atbilstošā anturāžā. Un nekad nesmieties par bērnu un nenoliegt to, ko viņš ir izdomājis. Pamēģini pats! 

Dažus gadus vecs Ziemassvētku stāsts. 

Diena pirms Ziemassvētkiem. Sapratu, ka nodarbībā nedrīkstu šo notikumu apiet, bet nevēlējos arī ieslīgt ar to saistītās detaļās. Tāpēc izvēlējos tēmu gaisma, kas, manuprāt, bija pietiekami plaši un brīvi interpretējama. Tā arī notika. Kāds zēns ar zīmuli uzzīmēja darbu Bandīts izgaismo vampīru. Vienīgais, ko varēju viņam ieteikt, bija - kontrastaināk izcelt gaismu un tumsu, lai gaismas strēle darbotos spilgtāk. Viņa darbs visai grupai radīja brīnišķīgu prieka sajūtu, kas tā piestāv Ziemassvētkiem.

Ja bērni jūt, ka netiek kritizētas viņu idejas un tiek akceptēts viedoklis, viņiem kļūst interesanti. Mākslas stundās būtu jāstrādā tikai ar izteiksmes līdzekļiem un jārada priekšstats, kādi ir šie izteiksmes līdzekļi un kā tos labāk piemērot savām idejām. Var rādīt piemērus no mākslas vēstures – tur ir ko rakt!  Un tas ir ārkārtīgi iedvesmojoši! Bieži vien cilvēkam vienkārši neienāk prātā šāda vai tāda iespēja – mākslas stundas ir domātas arī tam, lai bērns varētu izdarīt atklājumus. Var rīkoties arī otrādi – ļaut bērniem pašiem piemeklēt tēmu noteiktiem izteiksmes līdzekļiem. Kļūsti izgudrotājs!

3. Jēga

Visas šīs lietas kopā veido mākslas stundu jēgu. Naivi ir cerēt, ka runājot tikai par iedomātajām kompozīcijas likumībām, bērnam, ja vien viņš nav īpaši apdāvināts, radīsies interese par mākslu. Viņam būtu jāsaprot, kāpēc tas vajadzīgs un ko ar to visu var iesākt. Ja kādam zēnam patīk zīmēt mašīnas, lai viņš zīmē mašīnas. Ja viņš redzēs, ka citi bērni nodarbojas ar ko citu, varbūt arī viņam radīsies vēlme pamēģināt. 

Pie manis uz nodarbībām nāca kāds zēns, kam patika zīmēt tikai ar zīmuli, pie tam ļoti sīkas un smalkas lietas, turklāt diezgan pabaisas. Piemēram, kā tumšie uzglūn visiem, utml. Bet viņš to darīja tāpēc, ka viņa domas, acīmredzot, riņķoja šādās sfērās. Taču ar laiku tumšās notis no zīmējumiem pazuda un viņa darbos parādījās interesantas idejas. Viņš pats to novērtēja un arī citi izteica zēnam komplimentus. Tagad puisis ir iestājies mākslas skolā, un nesen saņēmu no viņa mammas brīnišķīga zīmējuma foto. 

Reizēm jāļauj bērnam vienkārši pašam attīstīties, neliekot viņu vardarbīgos rāmjos. Mūsu sabiedrība jau tā ir diezgan stīva, daudzi cilvēki ir iestiguši stereotipos, baidoties izpausties, izgāzties vai izskatīties muļķīgi. Tas ir ārkārtīgi garlaicīgi. Bet šādus cilvēkus ir izveidojusi tieši audzināšana, sabiedrības viedoklis, moralizējoša attieksme skolā un ģimenē, kuras pamatā, grozies kā gribi, tomēr ir bailes. Varbūt jāuzdod godīgs jautājums sev – no kā es baidos, un kas mani apdraud? Ja runājam par mākslas stundām – kā zīmējums var kādu apdraudēt? Arī psihoterapeita sesijās cilvēks tiek rosināts izrunāt savu problēmu. Lieta tā, ka viņa problēma ir viņa personības daļa, un pret to vēršoties, mēs traumējam arī cilvēka personību. Skaistums ir katra cilvēka individualitātē, un mākslas stundas ir ideāla vieta, kur to attīstīt.

Baiba Sprance ir gleznotāja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izglītības programmu kuratore

STĀSTS PDF FORMĀ