Biju Līzi saticis jau iepriekš, kad tiku portretēts profilā, tagad viņa pretī nāca pati - izmantoju iespēju un uzvaicāju, vai viņa vēlas ar mani apskatīt un apspriest divas foršas grāmatas.

Rādīju Līzei grāmatas ar Ernsta Hekela litogrāfijām - “Art Forms in Nature” un “Art Forms from the Abyss” - dabu zem mikroskopa, aļģes, planktonus, jūras mošķus, kurus autors, zinātnes vārdā cenšoties tos attēlot saprotamus un skaidri uztveramus, attēlojis perfektus un kliedzoši simetriskus, atklājot dabisko struktūru abstraktās kvalitātes. Sarunas laikā sapratu, ka esmu atnesis tādas grāmatas, kas būtībā ļauj runāt par visu, jo dabas formās var saskatīt visu. Pirmais Līzes spriedums, atšķirot grāmatu - izskatoties pēc tetovējumiem. Un gliemeži tā kā trepes izskatās.

- Vai tā ir māksla?
- Tā izskatās kā no datora. Pārāk labi. Tā ir dīvainā māksla.
- Tad tomēr ir?
- Ne īsti.
- Kāpēc ne?
- Tāpēc, ka viņš zīmē, bet izskatās, ka tas nebūtu zīmēts.
- Kāpēc izskatās, ka tas nebūtu zīmēts?
- Jo viņš cenšas.

Izstāstīju Līzei litogrāfiju tapšanas procesu, kurā viņa nešķita īsti ieinteresēta.

- Agrāk, kad nebija kompjūteri, tad visi domāja no galvas, skatījās apkārt, un tad arī varēja tā uzzīmēt.
- Vai kompjūterā taisīta māksla ir māksla?
- Kompjūterā ir māksla, bet nav īstā māksla, jo kompjūterā var uzspiest, lai ir taisna līnija.
- Bet dzīvē tu vari lietot lineālu. Vai tā ir šmaukšanās?

Tā esot mazliet šmaukšanās, ar brīvu roku vilktās izskatoties labāk, dzīvāk. Arī pati esot zīmējusi uz planšetes - sanākot baigi gludi. Pati zīmējot no galvas; šodien uzgleznojusi sauli un kaķi. Kādā brīdī Līze pati aizgāja pēc papīra un brīvprātīgi sāka zīmēt medūzu. Parādīju, ka darbu autors bijis ļoti skrupulozs - ja ar pirkstu sāk vilkt no medūzas taustekļa galiņa, var izsekot visam garajam ceļam, kā tas apvijas ap citiem taustekļiem, un ka nevienā brīdī autors nav kļūdījies vai ļāvis slinkumam ņemt virsroku. Vēlāk viņa pati ar pirkstu vilka pār jūras tārpa savīto ķermeni. Pie litogrāfijas ar sikspārņiem Līze stāstīja, kā krāvusi malku un uz pagales vienu tādu atradusi. Viņas klasesbiedrs esot ornitologs, ķerot putnus ar tīklā ieliktu vecu Nokia telefonu, kas pīkstot kā pele. Noķerot, izmērot un apgredzenojot. Radiolārijas atgādinot stilīgas dizaina lampas, bet kādā citā vienšūnī viņa saskatīja gaļēdāju puķi - viņai tāda esot mājās, bet nomirusi, jo neesot mušu.  Stāstīju par micēliju - lielāko organismu uz zemes, un jutīgajiem matiņiem mušķērājpuķes Venus Flytrap mutē - ja pieskaras trim, lamatas aizveras.

Pie litogrāfijas ar naktstauriņiem Līze stāstīja, ka vasarās viņa braucot uz laukiem un peldoties Gaujā, un kādā vasaras brīdī spāres metot nost spārnus (šķiet, ka bija domājusi skudras), un visa zeme tur esot piebārstīta pilna ar spārniem.

- Es viņus savācu. Viņi ir ļoti trausli.
- Ko tu ar tiem spārniem dari?
- Es viņus apēdu.

Daudz kas izskatoties pēc mikrobiņiem. Skolā esot bijis jāzīmē pelējums uz maizes rikas. Korallis izskatoties pēc brokoļa, un brokolis pēc koka. Man šķiet, ka tieši šīs līdzības (kaut kas sevī slēpj kaut ko citu) un tuvplāni bija par iemeslu tam, kas notika tālāk - viņa uzzīmēja šo koralli/brokoli/koku, uzvilka bultiņu, kas norādīja uz kādu vietu dziļumā, un bultas otrā galā uzzīmēja to, kas slēpjas tur iekšā - lapiņu. Viņa aizceļoja mikroskopā, kuram tiek mainītas lēcas, un uzlūkotais tiek redzēts arvien lielākā un lielākā tuvplānā. Viņa uzzīmēja lapiņu dažādos “iekšā” līmeņos.

- Šiten te iekšā ir desiņas un desiņās iekšā ir zirnīši, zirnīšos punktiņi, punktiņos desiņas, desiņās burbulīši, burbulīšos iekšā ir gaiss.
- Un kur atrodas pati lapiņa?
- Uz kāta.
- Un kāts?
- Uz zemes.
- Un zeme?
- Uz garozas.
- Un uz kā garoza?
- Uz mantijas.
- Un uz kā atrodas mantija?
- Uz kodola.
- Un kas ir kodolā?
- Izvirdums.

Šī iešana pretēji - “ārā”, un caur āru atpakaļ iekšā, pavēra iespēju vēl kādam jautājumam.

-  Tu pati atrodies telpā. Kur atrodas telpa?
-  Telpa atrodas sienās.
-  Un kur atrodas sienas?
-  Sienas atrodas uz zemes.
-  Un kur atrodas zeme?
-  Atmosfērā.
-  Un kur atrodas atmosfēra?
-  Kosmosā.
-  Un kur atrodas kosmoss?
-  Lielākā kosmosā?
-  Un kur atrodas lielais kosmoss?
-  Bet kā tas kosmoss izskatās? Vai tas ir tā kā kvadrāts?

Līze arvien biežāk sāka skatīties rokaspulkstenī. Vajadzētu iet mājās, pildīt mājasdarbus. Gājām kopā.

- Un kas ir iekšā tevī?
- Nezinu. Tur vairs nekā nav iekšā.

Materiālu sagatavoja Ilze Vītola

Tikai nesmejieties - mākslas stundu idejām mani ierosina normatīvie dokumenti. Atverot Valsts pamatizglītības standartu, var izlasīt, piemēram, ka skolēns izprot kaut ko vai, ka viņš gūst priekšstatu par kaut ko. Tad es domāju, kas man ir jādara, ko man vajag viņam mācīt, lai rezultāts atbilstu vārdam „izprot". Es izvēlos, piemēram, tēmu „ainava" un domāju, ko skolēnam par to vajadzētu zināt un ko izprast. No tā arī piedzimst konkrētie uzdevumi. Ainavai ir teorētiskā puse - vairāku plānu kompozīcija, tās uzbūve, tad vēl ir daudz lietu, kur atsperties no vēstures - teiksim, romantiķu, klasicisma un impresionistu ainavas - man liekas, ka tās ir trīs emocionāli dažādas pieejas, kurām visām pamatā ir samērā līdzīgi uzbūves paņēmieni. Viens uzdevums stundā varētu būt - kā izprast un salikt vairākus plānus, tālāk skolēni, skatoties reprodukcijas, var taisīt ainavu kā klasicismā vai kā impresionismā.
Par tādu lielu, vispārīgu jēgu, kāpēc cilvēkam vajadzīga izpratne par ainavu, es nemaz īpaši neprātoju, jo man visu laiku jādomā, kā izskaidrot uzdevumu, kā novērtēt paveikto un ielikt atzīmi. Strādājot skolā un atbildot par to, ko es daru, man liekas svarīgi noformulēt, ko es mācu, ko skolēns ir iemācījies, ko nav apguvis. Man ir vajadzīga konkrēta atskaites sistēma, lai es varētu izvērtēt.

Arī mākslas vēsture man ir vistiešākais iedvesmas avots mācību uzdevumiem. Man nav tā, ka pēkšņi kaut kas ielec galvā un sanāk uzdevums. Drīzāk ir tā - es paņemu kādu mākslas vēstures grāmatu un pētu, kas to mākslinieku ir aizrāvis. Bāzējoties uz to, es varu radīt mācību uzdevumu. Tie mani uzdevumi, kas balstīti mākslas vēsturē, ir daudzveidīgāki, nekā, ja es domātu viena pati pie baltas lapas. Tad es arī varu būt mierīga, ka tas, ko viņiem piedāvāju, nav tikai mani personīgie uzskati. Es kā skolotāja esmu tikai mākslas vērtību pārnesēja, tilts starp mākslas vēsturi un bērnu. Mākslas skolotājam ir jāzina, kādas vērtības bijušas katrā laikmetā, kāpēc māksla tajā laikā un vietā bijusi tieši tāda. Ja kāds jautā - kad sākās renesanse, man uzreiz jāzina, kad tas bija. Mākslas vēstures, izteiksmes līdzekļu un kompozīcijas pārzināšana ir skolotāja galvenie darba rīki.

Pirms diviem gadiem, sākot strādāt skolā, es uztaisīju plānu - ko un kā darīt - sāku ar līniju, tad - laukums, bet man bija grūti to salikt kopā ar standartu, kaut kā nesēdās kopā. Savu sistēmu radīt ir ļoti sarežģīti. Lielā tabulā es rakstīju visu, ko daru. Piemēram, akvareļa uzdevumus iedevu 4., 5. un 6. klasei. Skatījos, ka vislabāk tas izdodas 4. klasei - tātad arī nākamgad, kad pavasarī ziedēs puķes un varēs iet plenērā gleznot ainavu, 4. klasei varētu to piedāvāt. Visu laiku es tā čamdos, tas nav viegli. Pēc kādiem pieciem gadiem man vajadzētu būt gatavai struktūrai jeb programmai - tādai, kas atbilst standartam un reāli ir pielietojama dzīvē konkrētajos apstākļos. Iespējams, ka tad es aiziešu prom no darba un atnāks cits skolotājs. Viņš, protams, sāks visu no jauna. Nu, kāpēc tā ir? Man liekas, ka ir jābūt visiem kopīgai struktūrai, ieskaitot mācību grāmatu, ko un kad mācīt. Tad nākamais skolotājs jebkurā skolā skaidri zinātu, kas iepriekš ir darīts.

Sākumskolas klasēs galvenais ir piedzīvojumi un eksperimenti. Pirmajās klasēs nav vajadzīgi ilgtermiņa projekti - parasti tas, kas darīts pirms nedēļas, bērniem jau ir kļuvis nebūtisks. Jaunāko klašu bērniem ir jāatklāj, jāpiedzīvo jaunais, jāsatausta, jāsagaršo, jāierauga brīnums.

Lai tā strādātu, man pietrūkst palīgu. Tehniski es viena to 20 bērnu klasē nevaru izdarīt. 1. klase ierodas uz stundu - daļa no viņiem vispār vēl īsti nav gatavi mācībām skolā. Kamēr es katram salieku krāsas, nomierinu pārmērīgi aktīvos, izstāstu otrreiz tiem, kas nav dzirdējuši vai jau aizmirsuši, kas jādara, jau liela daļa nodarbības laika ir pagājusi. Tad vēl pašās stundas beigās atklājas, ka kāds vispār neko nav sapratis. Man vajadzētu divus palīgus - piemēram, studentus, tad varētu lieliski strādāt.

Kad man pilnīgi viss piegriežas un nevaru skolēnus nomierināt, es viņiem iedodu rūtiņu lapas ar 2 x 2 mm rūtiņām un lieku zīmēt mašīnas. Tad viņi strādā, nav nekādu tehniski sarežģītu eksperimentu, man ir viegli un klasē miers. Skaidrs, ka tā nedrīkst un tā patiešām nav nekāda māksla.

4. - 6. klasēs radošā un emocionālā daļa mākslā var sākties tikai tad, ja ir ielikti pamati, ja ir zināšanu bāze. Man, strādājot skolā, ļoti pietrūkst materiālu šim pamatam - nodarbībām, kas ir pirms radošā pacēluma un augstām idejām. Radošs darbs nevar būt tukšs un balstīties uz nejaušībām. Radīt, izjust un to attēlot šajā vecumā var tad, kad ir apgūtas kaut kādas zināšanas un prasmes. Skolēnam ir jāsaprot spēles noteikumi - ir pamats, kas balstās uz zināšanām un virs tā - telpa kur lidot.

Sākot no 4. klases, es dodu priekšroku uzdevumu kopām vienotas tēmas ietvaros. Tad katrs nākamais uzdevums turpina iepriekšējo un virzās uz jēdzīgu rezultātu. Ja man tāda uzdevumu virtene ir labi izdevusies, es izmantoju to arī nākamajā gadā. Es domāju, ka arī aiznākamajā gadā, bet to vēl nezinu, jo esmu nostrādājusi skolā divus gadus. Kaut kad jau man apniktu atkārtot, bet tomēr - ja man ir pamats, tad es varu kaut kādas daļas pamainīt, bet man nav katru reizi jāsāk no nulles.

Piemēram, 4. klasē - iepazīšanās ar akvareli, kopā četri uzdevumi. Pirmā stunda - skolēniem tika iedotas mazas lapiņas un uzdevums - uztaisīt un iesniegt man 15 atšķirīgus eksperimentus ar akvareļu krāsām - viņiem bija tikai krāsa, ūdens un otas, es nestāstīju nekādus padomus, kā jādara, gleznojot ar akvareli. Vienīgais nosacījums - nedrīkst lauzt otas. Tajā stundā viņi bija piespiesti spēlēties ar akvareli, pats no savas gribas jau nu reti kurš to darīs. Stundas beigās katrs man iesniedza 15 lapiņas, kurās viņš bija noskaidrojis, ko ar akvareli iespējams izdarīt - pludināt, skrāpēt papīru, krāsot uz sausa papīra, piejaukt citus materiālus.

Tad sekoja uzdevums kopēt kāda akvareļa - piemēram Kārļa Sūniņa ziedu - reprodukciju. Bija jācenšas atšifrēt mākslinieka izmantotos paņēmienus. Nākamais uzdevums - ainavu skices - gleznošana ārā, dabā. Es devu noteikumu - ka jāsāk ar tālākajiem plāniem. Tiekot līdz priekšplānam, tālākie jau ir izplūduši, iesēdušies un darbs izskatās telpisks. Skicēm arī bija noteikts skaits - citādi es nemāku viņus piedabūt strādāt. Ja teikšu - redz, cik skaista ainava, gleznojiet - puse nestrādās. Man ir vajadzīgs matemātisks režģis ar prasībām, kas jāizpilda. Tad izdomāju, bet nerealizēju uzdevumu ar drapērijām pretkrāsās - laukumu kompozīcijas veidošanu. Pēdējais - vissarežģītākais darbs bija klusās dabas ar ziediem gleznošana, tur bija iespēja pielietot dažādus akvarelēšanas paņēmienus.

7. - 9. klašu grupā ir tikai viena mākslas stunda nedēļā - 40 minūtes, tur nav laika neko praktiski eksperimentēt. Bieži vien stundas nenotiek, jo ir kaut kādi pasākumi. Es uzskatu, ka šajā klašu grupā pamata bāze, kas man jāizmanto, ir mākslas vēsture. Tēmas es sasienu kopā ar to, ko viņi tajā laikā mācās vēstures stundās. Līdz ar to es it kā iegūstu vēl vienu stundu nedēļā. Viņi, piemēram, mācās par viduslaiku kariem, tad es pielieku klāt viduslaiku mākslu. Es varu sākt ar to, ka laikā, kad Eiropā situācija bija tāda, kā jūs vēsturē mācaties, cilvēki radīja šādu mākslu. Tā būvējas dziļākas, pilnīgākas zināšanas un izpratne.

Tā kā šajā vecumā lielākā daļa vairs labprāt nezīmē, es viņiem gatavoju citādus uzdevumus - testus zināšanu pārbaudei, arī argumentētus zīmējumus, es tos tā nosaucu salīdzinot ar argumentētām esejām. Argumentētā zīmējumā jāiepin fakti, piemēram, par Gotiku - skolēni zīmē krusta rozes, mazos krabīšus, kas rāpo augšā un visu citu, ko zina - to es varu objektīvi novērtēt.

9. klase manās stundās nodarbojas ar 20. gadsimta mākslas pētīšanu. Jau 8. klases pavasarī katrs skolēns taisīja kopiju kāda modernista darbam. Kopijai jābūt tādā pašā izmērā, kā oriģināls. Tas ir iespaidīgi - redzēt, piemēram, Klimta „Skūpstu" īstajā izmērā. To darbu viņi taisa kādus 2 mēnešus. 8. klasē literatūrā viņi lasīja Anšlava Eglīša „Pansiju pilī" - tas man bija izdevīgi, jo tur aprakstīti tā laika Latvijas gleznotāji - Suta, Padegs un citi, tad mēs mākslas stundās pētījām viņu mākslu.

Daļai skolēnu ir priekšstats, ka mākslas stundas - tas ir nekas - kaut ko paniekosies un būs labi. Ienāk septītklasnieki - lieli cilvēki - ar attieksmi - es te kaut ko padarīšu un gan jau atzīmi dabūšu. Jebkurš par steigā uztaisītu faktiski neko var pateikt - tā ir mana radošā izpausme un es te ieliku visu savu sirdi. Un man viņam jāieliek atzīme 10 ballu sistēmā. Mani tas emocionāli ļoti aizskar, tāpēc izlēmu, ka mācību saturam šajās klasēs ir jābūt bāzētam uz zināšanām, kas tiek apgūtas un pārbaudītas. Tad viņi saprot, ka jāmācās un vizuālā māksla ir normāls mācību priekšmets, nevis mistiska jaunrade.

Ar atzīmju likšanu nav vienkārši plašās amplitūdas dēļ - kamēr man pašai nav īsti skaidrs, kad būs 6 un kad 7, un kamēr viņiem nav skaidrs, kur ir tā atšķirība, vērtēšana faktiski balstās manā subjektīvā viedoklī. Ir dzirdēti skolēnu stāsti par to, ka gleznojot tā kā skolotājam patīk, būs labāka atzīme - tādas mākslas stundas, manuprāt, uzreiz kļūst bezvērtīgas. Un bērni faktiski vairs netic nekam, bet atrod veidu, kā ar mazāku piepūli tikt sveikā cauri.

Kādreiz jau es tomēr cenšos tos skolēnus lidināt augšā, radīt mākslas gaisotni. Dienā man ir septiņas stundas pēc kārtas, katrā es skolēnus sagatavoju, iedvesmoju, nomierinu tos, kas skraida apkārt un vēl nav pieslēgušies, nu - un tad ir tas radošais brīdis, kad viņi dara kaut ko paši. Tāda stunda patiesībā ir mans mākslas darbs, tas ir hepenings. Un vēl par to man viņiem, protams, jāieliek atzīmes. Pēc tam ātri visu novācu un jau nāk nākamā klase, izrādās, pavisam cits vecumposms - ar tiem viss jādara pavisam savādāk. Pēc visa tā es vakarā jūtos tā, it kā man būtu pārbraucis vilciens. Es domāju, ka radošā pārpūle baida jaunos skolotājus - tāpēc viņi neiet uz skolu strādāt. Var jau būt, ka es sevi par daudz žēloju, bet man tomēr liekas, ka mākslas skolotājam tiek par daudz prasīts, piecas dienas nedēļā nepārtraukti dot - radīt jaunas idejas un nodrošināt, ka skolēni ar tām aizraujas. Kad es atnāku no skolas mājās, man nav spēka vairs nekam.

Mākslas skolotāja darbs ir ļoti grūts - tu visu laiku esi auditorijas priekšā, tev ir 20 bērni, kas nesēž mierīgi un neskatās uz tevi tāpat vien - viņi ir jāieinteresē, tad vēl jāpatur prātā visas iemācāmās lietas, jānovērtē un par to visu jāieliek atzīmes, turklāt tā, lai viņi saprastu, par ko katram ir tāda atzīme. Man liekas, ka tai sistēmai ir jābūt jau daļēji sagatavotai, unificētai. Nevajadzētu būt tā, ka viss - saturs, metodes, plāni - ir tikai uz skolotāja pleciem. Tagad tam jātērē tik daudz enerģijas - iedomājieties, katrā skolā skolotājs gudro ko un kā mācīt un kā to izvērtēt. Mākslas skolotājs ir ļoti pārslogots. It kā jau skaisti - tik daudz brīvas izvēles, bet gatavošanās prasa ļoti daudz ārpusstundu laika. Tu vari radīt pats, izdomāt interesantas lietas, bet ne jau visu laiku.

Man nepietiek laika sameklēt un paskatīties jaunas filmas un visādas aktualitātes mākslā, strādāt pie arvien jaunām idejām. Pašai man nav tādas filmu bāzes, kur paņemt, lai gan zinu, ka, it īpaši vecākajām klasēm, filmas stundās var ļoti veiksmīgi izmantot. Ko man darīt? Sēdēt vakarā, likt googlē Modiljāni un kaut ko meklēt? Nu nē, man nav tam spēka

Es ļoti ceru, ka kādreiz Latvijā tiks izdoti labi un daudzveidīgi mācību materiāli vizuālajā mākslā. Pagaidām es ar skaudību skatos uz matemātikas skolotāju, kurai ir piecas dažādas kontroldarbu burtnīcas - viņa atšķir, izvēlas, nokopē un dod bērniem.

* Ieva Granta ir vizuālās mākslas skolotāja Jūrmalas Alternatīvajā skolā.

Materiālu sagatavoja Ilze Vītola

Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds

Zīmēšanai izmantojām pannā izkausētu cukuru un folija pamatni. Atbrīvotu roku šļakstinot, pilinot, velkot un sapludinot plastisko cukura masu, skolnieks atklāja, ka zīmējums rodas brīvi, bez īpašas atbildības par jēdzīgu rezultātu. Kad pirmās tehniskās iemaņas tika apgūtas radot brīvus švīkājumus, un vienlaikus gūstot patīkamas emocijas, mudināju skolnieku veidot attēlu mērķtiecīgi. Mana vēlme bija atraisīt viņu abstrakta tēla, jēgpilnas zīmes radīšanai.

Iedvesmai rādīju skolniekam izdrukātus dažādu valodu teksta paraugus, skaidrojot, ka arī burts ir grafisks simbols, mudināju ieskatīties arābu, grieķu un ebreju rakstībā. Taču svešie burti īpaši nesaistīja viņa uzmanību. Radīt jaunus burtus viņam nelikās iespējami.

Kad zīmējumi bija pabeigti, izrādījās, ka aizrautīgi zīmējot lielās melnbaltās zīmes, Valters nebija tās orientējis papīra loksnē. Jautāts, kāpēc tā, viņš paskaidroja, ka nav taču svarīgi, kā zīme stāv lapā, jo papīra lapu var pagriezt kā vajadzīgs. Tomēr, lai es labāk saprastu, kā zīmei jāstāv, viņš papīra loksnei ar šķērēm apgrieza stūrus, šādā veidā novietojot zīmi pareizā leņķī attiecībā pret lapas apakšmalu. Šī nodarbības epizode izraisīja sarunu par kompozīciju - objekta novietojumu izvēlētajā formātā.

Pabeigtos zīmējumus mudināju vēlreiz aplūkot, analizēt tajos saskatāmo un mēģināt to noformulēt vārdos.

Valtera skaidrojums:
“Dieva un mīlestības simboli tapa pilnīgi stihiski (intuitīvi). Dievs ir demokrātiska zīme, tā atgādina cirka vienriteni, kas balansē, bet nekrīt...

Mīlestība - izteikta figūra, kā gaisa balons, kas paceļ debesīs, pati skaistākā zīme, tomēr tā ir tikai daļēji pilnīga (nav apaļa), jo nekas dzīvē nav pilnīgs. Divas strīpiņas ir mīlošie cilvēki, bet punktiņš - bērns.
Ciešanas - kā grābeklis, uzkāpjot tas sāpīgi iesit pa pieri. Šo zīmējot jau sākumā zināju, ka zīmēju grābekli.”

Respektējot Valtera vēlmi mākslas darbā meklēt ideju, dziļāku saturu, man radās doma par cukura kā salduma un laimes simbola un visiem cilvēkiem pazīstama produkta izmantošanu vēl vienam darbam - nolēmu skolēnam piedāvāt cukurgraudus telpiska objekta radīšanai.

Valtera sākotnējā ideja bija no cukura graudiem veidot kubu, kuram uz katras plaknes būtu attēlota atšķirīga zīme. Kā viņš pamatoja savu ieceri - tas simbolizētu gan cilvēku vienotību, gan atšķirīgās reliģiskās un politiskās pārliecības. Bija iecerēts ar brūno izkausēto cukuru uz kuba plaknēm uzvilkt auseklīti, zvaigzni, kāškrustu utt. Ar kausēto cukuru kā līmi sastiprinot baltos cukurgraudus, Valters priecājās par rakstu, ko veido baltie taisnstūri ar tumšajām starpām. Mudināju viņu formulēt, ko tas atgādina un Valters saskatīja līdzību ar mūrētu ķieģeļu sienu. “Kā Raudu mūris”, viņš teica. Savukārt noliekot horizontāli, Valters salīmēto cukurgraudu plakni ieraudzīja kā bruģi jeb pamatni, no kuras kaut kas varētu izaugt.

Sākotnējā iecere par kubu radoši transformējās - tika nolemts veidot objektu, kur no horizontālas plaknes paceļas dažāda augstuma stabi. Tie ir kā cilvēki, Valters teica, un atšķirīgais augstums norāda uz katra sasniegumiem.

*Gundega Muzikante ir māksliniece, darbojas grāmatu un lietišķajā grafikā. Pašlaik Gundega studē Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā.

Materiālu sagatavoja Ilze Vītola

Skolā man svarīgas ir tikšanās ar cilvēkiem, kurus citā veidā neizdotos sastapt un iepazīt. Man pat vairs neliekas tik nozīmīgi radīt cilvēkos cieņu pret mākslu vai nepazīstamo vispār - to es atstāju viņu pašu atbildībā. Es vairāk meklēju dialogu, iepazīstu cilvēkus, un tad, ja rodas interese no viņu puses, piedāvāju uzklausīt arī manus stāstus – un vēlāk tos ilustrēt tēlos, zīmēs, vārdos. Reizēm arī netapis darbs ir vērtīgs vēstījums - var izrādīties, ka dvēselei nozīmīgi bijuši tie brīži, kad virtenēs vērti čiekuri, nevis darīts kaut kas it kā paliekošs.

Idejas uzdevumiem man piespēlē skolēni un notikumi, kas apkārt. Reiz 9. klases skolēni man parādīja šausminošu filmu. Viņus ļoti interesēja, ko es par to teikšu. Filmā tika rādīta līķu secēšana morgā – kā noņem skalpu, pārgriež vēderu, izņem zarnas, tam visam vēl fonā nihilistiski komentāri. Filmas autoru vārdi bija uzrakstīti uz plāksnītēm ar asinīm vai kaut ko līdzīgu.

Ar šo filmu skolēni man pasvieda ideju uzdevumam – es nolēmu likt pretī it kā to pašu, bet ar ideju, ka forma var būt līdzīga, bet saturs - pavisam cits. Es viņiem gribēju parādīt filmu „Parastais fašisms”, tomēr sapratu, ka tā nederēs - tāpēc, ka tās forma ir kaut kādā ziņā novecojusi – devītklasnieku auditorijai nepārtraukti būtu vajadzīgi mani komentāri. Nākamais, ko iedomājos, bija filma „Džūda”. Tur ir briesmīga epizode, kurā bērns, dzirdot vecāku strīdu, nolemj nogalināt mazākos brāļus un māsas un arī pats pakaras. Man pietrūka laika sameklēt šo filmu.

Par laimi, iedomājos vēl vienu iespēju – atcerējos un sameklēju pasaku par Bezroci . Pirms dažiem gadiem to biju atradusi, pārlasot pasaku un teiku grāmatas. Nedaudz vēlāk uzgāju Klarisas Pinkolas Estes pasaku terapijas grāmatu „Ar vilkiem skrienošā”, kurā ir šīs pasakas analīze. Pasaka pa Bezroci man ir aktuāla joprojām.

Darba gaitā vispirms es skolēnus mācīju zīmēt cilvēka figūru. Kā paraugu rādīju Ticiana „Greizsirdīgo vīru” – gan zīmējumu, gan fresku, gan gleznu. Skolēni varēja izvēlēties studēt Ticiana, Karavadžo vai kāda cita mākslinieka darbu. Pamazām pietuvojāmies galvenajam uzdevumam, kurā dažiem izdevās vienkārši ilustrēt pasaku, citiem – parādīt arī savas izjūtas. Stāsts par tēvu, kurš nocērt savai meitai rokas, reti kuru atstāja vienaldzīgu.

Kāda meitene Bezroci attēloja bērzu birzī,- es tajā brīdī atcerējos „Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu”. Tā sakarība bija kā dāvana man, jo es zinu, ka tad, kad es esmu ļoti centusies un darījusi tieši to, ko maniem skolēniem vajag, visam parādās kaut kāda lielāka jēga. Tas, ka tā tautasdziesma manī pēkšņi atdzīvojās, nozīmē, ka es biju pareizi rīkojusies. Man jau nevajag kaut kādas pateicības, vai, lai viņi man izlaidumā dotu puķes. Vizuālie efekti darbos arī nav mērķis. Manuprāt, galvenais ir tas, lai mākslas stundu pieredze skolēniem dzīvē kaut kā noderētu. Ar tādiem kadriem, kā tajā morga filmā, viņi diemžēl vēlāk daudz saskarsies, tas tagad ir visur mums apkārt. Bet tieši tāpat visur ir arī neuzbāzīgs skaistums.

Uzdevums par Tatjanas vēstuli Oņeginam bija iespēja citām acīm palūkoties uz Valentīndienas norisēm. Paralēli skolas mīlas pastkastei skolēniem bija jādomā par Tatjanu. Darbu sākot, katrs varēja izvēlēties, ko attēlot – piemēram, aleju, kurā notiek Tatjanas un Oņegina dialogs, tā apejot problēmu kā uzzīmēt figūras. Tatjanas vēstule ir darbs par mīlestību, par to, kā veidojas mīlestība, par daļiņām, kas veido mīlestības enerģiju. Varbūt, ka kāds gribētu sīkāku paskaidrojumu par tām daļiņām, bet šī vārda izpratne stundās tika atstāta katra paša ziņā.

Viena no lielākajām dāvanām man bija, kad es atklāju, ka viens puisis ļoti nopietni sācis sev būtiskās lietas iezīmēt dienasgrāmatā. Viņš man rādīja, kā zīmējis parka fragmentus – sēdējis parkā, domājis, tad izvilcis savu kladīti un uzzīmējis. Tās nebija tikai ainavas, varēja just, ka tas ir konkrēts stāsts par viņu pašu. Saprast, kā attēlot, piemēram, skumjas, var tikai tad, kad cilvēkam pašam dzīvē ir bijis tāds brīdis un tas ir saistījies ar kādu vērojumu - parka stūri vai kādu cilvēku. Svarīgi, ka vizualizējas tava izjūta un to var piefiksēt fotografējot vai uzzīmējot.

Tam, manuprāt, māksla ir vajadzīga - paša pierakstu veidošanai. Ir lietas, ko ļoti grūti noformulēt vārdos - piemēram, atbildi uz jautājumu - kā es izdomāju uzdevumus. Mēdz būt tā - es eju pa ielu, ieraugu tantiņu melnā mētelī, ar gaiši ziliem matiem un man kļūst skaidrs, kāds būs nākamais uzdevums skolēniem. Kā to var izstāstīt – nu nevar nekā! Ir notikumi, kurus var pierakstīt, ir notikumi vai pārdzīvojumi, kurus var nodungot vai nodejot un, tāpat ir notikumi, kuru attēlošanas visprecīzākais veids ir uzskicēt, uzšvīkāt.

Arī tanti melnajā mētelī ar gaišzilajiem matiem es uztvēru kā dāvanu sev, jo tieši tajā dienā biju skolēniem stāstījusi par Tulūzu Lotreku, un pēc tam šaubījos – vajadzēja vai varbūt nevajadzēja to darīt, jo skolēniem jau Lotreks nav nekāda aktualitāte, bet man pašai gan patīk. Tantei bija tādas pašas tumši sārtas, asi konturētas lūpiņas kā Ivetei žilbērai Lotreka darbos. Nākamajā stundā pastāstīju klasē par savu piedzīvojumu – sastapto dāmu ar zilajiem matiem – izrādās, arī skolēni viņu bija ievērojuši. Tad tas saslēdzās kopā ar iepriekš runāto un skolēni, iespējams, saprata arī to, kā Lotrekam tēli atnākuši.

Ir vairāki skolēnu stāsti, kas man jāklausās katru gadu, piemēram, leģenda par punktu, kas maksā vienu miljonu. Vienmēr klasē ir kāds, kurš stāsta: jā, jā, zinu, māksla – tas ir tad, kad uzzīmēts viens punkts un tas maksā vienu miljonu. Es nezinu, kāpēc, bet apspriestā cena vienmēr ir viens miljons.

Otra tipiska uztraukumu tēma ir kails ķermenis mākslā. Šogad, kad runājām par renesansi, es skolēniem rādīju Mikelandželo Dāvidu, un stāstīju, ka tas ir arī Florences simbols. Es uzdevu rakstīt eseju un mēģināju skolēnus uzvedināt uz domām, ko un kā varētu rakstīt, kā veidot teikumus. Es teicu – iedomājieties, kā būtu, ja kaut ko tādu izvēlētos par simbolu Rīgai? Es arī sacīju, ka man pašai nekas nebūtu pretī, ja šāda skulptūra būtu kaut kur Rīgā. „Skolotāj, vai jums ir temperatūra, jūs esat slima?” viņi man vaicāja. Man bija jautri.

Apgūstot klusās dabas žanru, es skolēniem rādīju 17. gs. holandiešu autora gleznu, kurā attēloti ziedoši tīteņi un krupis, kurš apēd tauriņu. Tas ir ļoti skaists stāsts par nāvi. Kādam tāda bilde varētu karāties virtuvē un viņš mierīgi domātu, ka tās ir vienkāršas puķītes. Toreiz stundā es skolēniem rādīju arī Tīnas Modotti darbu ar ģitāru, patronām un sirpi. Es viņiem teicu, ka šī klusā daba ir kā kods stāstam par mākslinieces dzīvi, par meksikāņu revolūciju, par viņu mūziku, karu un tautu. Es tur saskatu stāstu par konkrētu cilvēku, viņa portretu. Tā radās ideja uzdevumam – caur kluso dabu saskatīt un aprakstīt cilvēku. Manuprāt, esejas labi izdevās – tādā ziņā, ka patiesi. Jebkura portreta kvalitāti jau daļēji diktē pats portretējamais – tā bija arī skolēnu darbos.

Izdomāju vienu uzdevumu, kas atgādina, ka forma un saturs ir saistīti. Ne vienmēr, piemēram, melnā krāsa nozīmē kaut ko vienu, nē, tā katru reizi mainīsies saistībā ar saturu, ar dažādām kombinācijām. Skolēniem vajadzēja atcerēties mākslas darbu – filmu, grāmatu, fotogrāfiju, kas viņiem šķitusi neizdevusies, jo forma bijusi saturam neatbilstoša. Viena meitene parādīja videoklipu - tur bija miroņi, kaps, vēl tāda kā žizeles mīlestība. Viņai patika mūzika, bet klipa vizuālā puse likās nekam nederīga. Izrādījās arī, ka viņa nezināja žizeles stāstu, mēs to pārrunājām. Tad tapa darbs – interpretācija dziesmai. Skolniece ilgi slimoja un mājās ideja bija nopietni pārdomāta, un tapa ļoti labs zīmējums.

Nelielajā zīmējumā ar pildspalvu es redzu sava darba rezultātu. Tā ir kāda skolēna dāvana man - viņš atklāja, ka šādi zīmējot viņš nomierinoties. Man tas liekas lieliski, ka viņš tā nomierinās un vairs arī nebrīnās par bezpriekšmetisku mākslu.

 * Gunta Riekstiņa ir vizuālās mākslas skolotāja Rīgas Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā.

Materiālu sagatavoja Ilze Vītola

Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds