Mākslas darbi ir līdzīgi dzīvei. Saruna ar Spāri Vītolu*

25.07.2007

 

Spāre VītolaKā tev liekas, kas ir māksla?

 

Māksla ir, kad cilvēks ir savā iekšējā sajūtā un viņš glezno vai zīmē un jūt pats sevī mākslu. Tad cilvēks vai nu jūtas tādā mājīgā sajūtā vai atkal kā kaut kur pavisam ārā nelaimē, tad viņam būtu jāpalīdz. Katra mākslinieka dvēselē kaut kas cits top par mākslu.

 

Kā tev liekas, kas ir mākslas darbs?

 

Varētu teikt, ka par mākslas darbu ir nedaudz vairāk jārūpējas, nekā par citām mantām, jo mākslas darbam drupinās nost krāsas. Ja cilvēks vēlas būt mākslinieks, tad viņam jāzina, ka atbildība būs liela, tāpat kā par sunīti atbildība ir liela.

 

Kāpēc mākslas darbi ir vērtīgi?

 

Tāpēc, ka tie cilvēkā kaut ko atmodina. Redzot dabas ainavu, cilvēks vēlas tur nokļūt, mākslas darbs var kaut ko atgādināt, pieņemsim, savu sunīti. Mākslas darbs var arī likt par kaut ko aizmirst. Ja grib aizmirst sliktās domas, tad tās var uzgleznot un sanāk glezna.

 

Gleznās ir tādas lietas, kas ir no dzīves, tāpēc gleznas vai nu kaut ko atgādina vai arī dod spēku kaut ko aizmirst. Mākslas darbiem vienmēr nav jābūt skaistiem - viņi ir tādi kādi ir, līdzīgi dzīvei. Man liekas, ka bēša krāsa ir tā kā dzīve - tā ir visāda - gan priecīga, gan domīga. Citas krāsas - violetā, baltā - tās nav tādas, tās ir tiešas krāsas.

 

Cilvēks pats to var nesaprast, bet viņš vienmēr zīmē kaut ko no savas dzīves - varbūt tas ir no dzīves sapņiem vai no pašas dzīves, varbūt tas ir no domām, ko viņš pat neatceras. Ja tas ir pieaudzis cilvēks, varbūt viņš neatceras vairs savus bērnības sapņus un domas, bet mākslas darbā tie parādās.

 

SpāreVai ir atšķirība starp bērniem un pieaugušajiem, kad viņi zīmē?

 

Es nevarētu teikt, ka ir liela atšķirība, bet tomēr kaut kāda atšķirība ir, jo bērniem gribas to visu izdarīt ātrāk, tad arī sanāk tāds bērnišķīgs zīmējums. Nevarētu teikt, ka tas ir neskaisti. Bērniem pat dažreiz sanāk skaistāk par pieaugušiem cilvēkiem, kuri nekad nav mācījušies mākslu.

 

Dažreiz, ja vajag trauslas līnijas, steidzīgi zīmējot sanāk ļoti labi. Man vienreiz tā bija, tad, kad es biju vēl mazāka nekā tagad. Es zīmēju straujas līnijas un galā ieraudzīju zivtiņu. Es pati nesapratu, kā tas man varēja izdoties. Es vienkārši zīmēju kaut ko un galā iznāca nezin kas, kas pat nebija domāts. Un ļoti skaisti izskatījās priekš maza bērna.

 

Pastāsti kādu labu lietu no mākslas stundām skolā!

 

Es atceros tādu lietu - mēs bijām ārā un krāsojām uz balta papīra zaļu krāsu, zilu un dzeltenu - tādas dabīgas krāsas, rozīgu arī un baltīgu un oranžīgu, violetīgu arī. Tad likām virsū koku lapas un ļoti skaisti sanāca. Piemēram, liepai lapa sanāca tā kā zivs asaka, cita lapa sanāca atkal savādāk.

 

Iekšā, klasē mēs atkal darījām tādu lietu - paņem tādus mazus gabaliņus, saslapina ar mēli un tad lipina kopā un viskautko izveido. Es izveidoju krāsni, joku somiņu, krēslu, krelles, kaķīti, arī daudzas mazas lietiņas.

 

Vai tu vari atcerēties kādu darbu mākslas stundā, kas bija galīgi bezjēdzīgs?

 

Skolā bezjēdzīgi bija, ka tad, kad mēs runājāmies, mākslas skolotāja izsauca pēc kārtas klusākos bērnus - Patrīciju, Valteru, Elisu, mani arī un citus, un tad katrs pa vienam gāja atpakaļ, man šķiet, tas bija pilnīgi bezjēdzīgi. Tā mēs tur gandrīz visu stundu noniekojāmies, mēs labāk varējām uzreiz sākt strādāt.

 

Ja tu būtu mākslas skolotāja, ko tu mācītu bērniem?

 

Tā kā pati es esmu bērns, tad es ļoti labi saprotu, kas citiem bērniem varētu patikt. Man patīk atšķirības. Pieņemsim, es uzzīmēju tīģeri un apkārt kaut kādu vilnīti un otrs bērns uzzīmē tīģeri un apkārt vilnīti. Bet nekad neiznāks vienādi, jo katram ir sava roka un katrs zīmē tā, kā tikai viņš zīmē. Tas man liekas svarīgi.

 

Es bērniem mācītu no papīra locīt putniņus tā, kā es pati esmu izdomājusi - tas man ļoti patīk, es zinu, ka arī citiem bērniem patiktu.

 

Pieaugušie labāk zina, ko viņiem pašiem patīk darīt un liek to skolā darīt bērniem, tāpēc bērniem tas ir nedaudz garlaicīgi.

 

Vai tad, kad mācās mākslu, visu laiku jābūt interesanti un priecīgi?

 

Ir jābūt interesanti, jābūt priekam gleznot, jābūt tā, lai gribētos darīt. Jābūt tādai enerģijai.

 

Priecīgi vienmēr nav jābūt. Tad, kad zīmē nelaimīgus faktus, nav jābūt priecīgi. Kā jau es teicu, viss ko zīmē, ir no dzīves, tāds kā dzīve. Dzīvē nomirst vecvecāki, dzīvē uzplaukst skaistākās puķes, dzīvē viss ir dažādi. To var uzgleznot, citreiz pat īsti neatceroties domās.

 

Mākslā nav arī visu laiku jābūt bēdīgam. Dzīve ir tāda kā ir, kādu dieviņš ir radījis. Dieviņš pats ir viens mākslinieks.

 

 

Jautāja Ilze Vītola

 

* Spāre Vītola ir Jūrmalas Alternatīvās skolas 2. klases skolniece

 

Citas intervijas