Kā gleznas māca mani gleznot. Dagnes Ventiņas stāsts *

07.11.2007

Esmu ievērojusi, ka, ilgi vai atkārtoti skatoties vienā gleznā, man paliek atmiņā tās krāsu gamma un tēli - kā tie sakārtoti plaknē, kāda ir kompozīcija. Vēlāk sadzīvē, nejauši sastopot ainu, kāda redzēta gleznā, apsveru, vai es pati varētu uzgleznot līdzīgu motīvu. Tajā it kā būs daļiņa no kāda meistardarba, bet tā tomēr būs mana glezna, kurā ietverts kāds novērots kompozīcijas elements, kāda krāsu nianse, efekts, tēls, detaļu pētījumi.

dag-01.jpgdag-02.jpgPirmā kopija, ko gleznoju, bija Vermēra „Meitene ar sarkano cepuri". Atklāju, ka gleznā ir savstarpēji līdzīgi, brūngani zaļi krāsu toņi. To es ievēroju arī citās vecmeistaru gleznās un sapratu, ka vienotā gamma gleznai dod kopēju noskaņu. Vermērs, manuprāt, gleznojot galvenokārt ir pētījis ēnu un gaismas attiecības. Kopējot darbu, pētīju, cik ēnas ir vienotas, ar ļoti smalkiem refleksiem. Sīkās detaļas ir sabalansētas. Piemēram, meitenei acu plakstiņi ir redzami gan sejas ēnu daļā, gan gaismas daļā, bet tie tik ļoti vienojas ar pārējām ķermeņa krāsām, ka, ātri paskatoties, nemaz nav pamanāmi.

dag-03.jpgdag-05.jpgdag-04.jpgCits piemērs - pētīju spāņu gleznotāja Zurbarana gleznas, kurās fons ir tumšs, pat melns, bet klusās dabas priekšmeti it kā nāk ārā no ēnas un iemirdzas gaismā. Es prātoju, kā uzstādīt un uzgleznot kluso dabu, kurā ir tik lieli gaismu un ēnu pretstati. Tad es vecmāmiņas plauktā ieraudzīju koka lādītes, kas bija no kreisās puses apgaismotas, bet labā puse un aizmugure bija iegrimusi ēnā. Aizmugurē nebija drapērija, bet gluda virsma. Šo novērojumu es uzzīmēju un izēnoju ar mīkstu parasto zīmuli, lai fiksētu ideju. Tad es sapratu, kā vecmeistari varētu būt panākuši tonālo kontrastu. Kluso dabu var ievietot uz sāna noliktā kastē. Priekšmetus liek kastē iekšā, bet tuvu malai, lai gaisma varētu tos daļēji apspīdēt. Kastei ar kluso dabu nevajadzētu atrasties pretī loga gaismai, bet perpendikulāri vai nedaudz ieslīpi, lai saglabātos tumšā ēna kastes dziļumā.

dag-06.jpgdag-07.jpg Klusā daba ar rozēm - šajā darbā es iedvesmojos no raidījuma par Rundāles pili, kurā Imants Lancmanis stāstīja par rožu izstādi un arī par pašām rozēm kā augiem. Rozes baroka laikā tika gleznotas pilnā atvērumā, kas piešķīra ziediem varenumu. Es vasarā fotografēju tādas rozes, kas man atgādināja baroku. Mēģināju tās gleznot, bet sapratu, ka šos ziedus ir grūti attēlot, kā stāstīja I. Lancmanis: „Rozes ir grūti gleznojams zieds. Nav vienkārši panākt to vieglumu."

dag-08.jpgdag-09.jpg dag-10.jpg dag-11.jpg Pētot Klimta gleznas, mani piesaistīja sievietes, kuras ir gleznotas no priekšas, ar paceltu zodu, it kā viņas skatītos no augšas uz leju. Matu sakārtojums ir vienkāršs, bet izteiksmīgs. Es vēlējos uzgleznot kaut ko līdzīgu. Sāku ar Klimta tēlu pētīšanu, tad skicēju un fotografēju māsu. Es viņai sakārtoju matus. Elements no Vermēra bija pērles matos. Es fotografēju māsu no priekšas, ar līdzīgu galvas pozīciju kā Klimta gleznās. Tad, skatoties fotogrāfijā, es viņu gleznoju. Gleznojot es pētīju, kā Klimts sabalansējis fonu ar sievietes tēlu. Fons viņa gleznās ir ļoti dekoratīvs, bet nepārvar galveno tēlu. Es izmantoju arī zelta krāsu, lai ar graciozām līnijām veidotu tapešu rakstu, bet tā, lai mana māsa paliktu galvenais tēls gleznā.

dag-12.jpgdag-13.jpg Atkārtoti skatoties televīzijas filmu par franču gleznotāju Bonāru, es ievēroju, ka viņam interesējis gleznot spoguļus un ūdeni ar atspulgiem, tas gleznās pastiprina realitātes izjūtu. Viņš izmantojis drošas, spilgtas krāsas. Pēc raidījuma noskatīšanās es kāpu pa trepēm uz augšstāvu, paskatījos spogulī un ieraudzīju tajā savu guļošo māsu. Atspīdums bija no istabas, kas bija gaiša, bet telpa, kurā es atrados, bija tumša. Es ātri paņēmu flomāsterus un uzskicēju šo ainu. Flomāsteri bija piemērotākie skicēšanas rīki, to spilgtās krāsas atbilda Bonāra lietotajiem toņiem. Es paņēmu tikai dažus flomāsterus, bet efekts, manuprāt, izdevās līdzīgs, kā Bonāra gleznās. Tad es secināju, ka, lai panāktu krāsu gammu kā Bonāram, vajag strādāt ar tīriem krāsu toņiem.

dag-14.jpgdag-15.jpg Renuārs ir bijis izcils impresionists. Viņa gleznām ir īpaša, vienota atmosfēra, bet tajās ir arī liela vasaras zaļo toņu daudzveidība - to var saskatīt, pētot gleznas tuvumā. Izteiktas ir siltās gaismas un vēsās ēnas. Es savā gleznā centos ietvert Renuāra ļoti vienoto, vasarīgi zaļo nokrāsu gammu. Centos gleznot ar viegliem krāsu triepieniem, līdzīgi kā impresionisti.

Man ir ļoti svarīgi vērot mākslinieku darbus, mācīties no viņiem, izprast tehniku un paņēmienus, kā mākslinieki panāk gleznās redzamās izjūtas un noskaņas. Gleznas māca mani gleznot.

  * Dagne Ventiņa ir Vizuālās mākslas skolotāja programmas studente Latvijas Universitātē.

Materiālu sagatavoja Ilze Vītola

 KKF

 

 

Finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds