Es un māksla. Saruna ar Baibu Spranci*

06.08.2007
 

Jau vairākus gadus Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notiek mākslas nodarbības. Zīmētāji, kā viņus sauc nodarbību vadītāja Baiba Sprance, ir visdažādākie cilvēki, kurus vieno vēlēšanās iedziļināties mākslas darbos un pašiem radoši strādāt. Lasīt vairāk. 

Baiba SprancePastāstiet par mākslas nodarbībām muzejā!

Mākslas nodarbībās muzejā māksla tiek mācīta it kā netīšām - tā nav gluži profesionāla pieeja, tā ir tāda mākslas mīļotāju pieeja. Protams, tur ir nosacījums, ka jāstrādā ar mākslas darbiem. Tas ir interesanti - mākslas darbi ir enerģētiski, tie ir kā nodarbību dalībnieki, mākslas darbi runā arī ar mani. Man ir arī vieglāk paskaidrot audzēkņiem, parādot mākslas darbos, tie palīdz un rada prieku cilvēkiem, kuri tur atrodas. Mācīties zīmēt muzejā ir svētki - skaista vide, māksla visapkārt. Es domāju, ka tāpēc arī tik daudz cilvēku nāk uz nodarbībām muzejā, jo strādājot tā vide it kā palīdz, ir labvēlīga. Māksla ir acu priekšā, var salīdzināt, tur uzreiz rodas kaut kādas papildus attiecības.

 

1. uzdevums Muižnieka izstādēKā jūs domājat uzdevumus audzēkņiem?

Lai mākslas darbu uzbūvētu, ir jāievēro daudzi dažādi aspekti un nianses. Mani uzdevumi ir pakļauti tam, lai tiktu pētīti muzejā izstādītā mākslas darba autora lietotie principi un izdotos labs rezultāts. Es saprotu, no kā būvējas konkrētā kompozīcija - un lieku uzdevumu, lai audzēkņi to praktiski pārbaudītu - tas arī ir viss, ko es daru.

Muzeja ekspozīcijā es strādāju kā aktieris - šķiet, ka varu iejusties katra mākslinieka ādā.

2. uzdevums Muižnieka izstādē

3. uzdevums Muižnieka izstādē

3. uzdevums Muižnieka izstādē

Piemēram, kad es skatos uz Ģirta Muižnieka gleznu, es nojaušu, kādā dvēseles stāvoklī viņš ir bijis, kad to gleznojis. Muižnieks strādājot pilnīgi improvizē, viņš tā kā spēlējas ar smiltīm, tad viņš noķer to fišku - viņš ķer to kā vēju gaisā. Pie tam viņš pilnīgi perfekti jūt krāsas un toņa plastiku. Nav daudz mākslinieku, kas krāsu var tik brīvi pārvaldīt - viņš ir tāds kā krāsas pārvaldnieks. Muižnieks spēj ar krāsu pārraidīt emocionāli enerģētisku lādiņu. Viņš tur ķeskājas, kamēr noķer to efektu, tas ir viss.

Es zīmētājiem centos parādīt, cik Muižnieka gleznu krāsas ir bagātas, ko var panākt ar krāsu. Sākumā es viņiem liku kopēt. Daži arī saprata, kā klājot vienu krāsu uz otras, variējot ar biezu vai caurspīdīgu krāsu - kā tās krāsas sāk reaģēt. Otrajā uzdevumā es pastāstīju, kā ar krāsu var panākt dziļuma sajūtu, telpiskumu, un tad viņi paši to izmēģināja, tas bija skaisti. Trešajā uzdevumā viņi pilnīgi brīvi varēja izvēlēties kaut kādu tēmu, kas saistīta ar atmiņā palikušu dzīves brīdi - uzdevums bija pilnīgi atbrīvoti, līdzīgi kā dara Muižnieks, to piefiksēt. Tad, kad viņi ir izgājuši šos trīs uzdevumus, viņi saprot, kā Muižnieks strādā, ir iepazinuši mākslinieku.

Uzdevums Staprāna izstādēRaimonds Staprāns, savukārt, būvē savus mākslas darbus no abstraktiem lielumiem. Viņš lieto vārdu arhitektūra. Tā patiešām ir arhitektūra, tās ir perfektas proporcijas, laukumu, virzienu un krāsu attiecības. Staprānam ir perfekta kompozīcija, viņš gleznas abstrakti uzbūvē, tāpēc to sauc arī par abstrakto reālismu. Tā ir proporciju sajūta, ar ko Staprāns strādā, motīvs viņam nav īpaši svarīgs, to viņš paņem kā spēlējoties, piemēram, puķu pods var tikt pārtaisīts par tautu meitu. Viņam svarīga ir uzbūve.

Uzdevums Staprāna izstādē

Uzdevums Staprāna izstādēEs par to izdomāju uzdevumu saviem audzēkņiem, bet viņi ar to netika galā. Es liku paņemt kaut kādus motīvus no izstādes telpas un uztaisīt no tiem abstraktu kompozīciju, nevis nozīmēt no dabas, bet uzbūvēt labu kompozīciju. To neviens neizdarīja - tur laikam vajag citu aci. Otrais uzdevums bija par gaismu, jo Staprānam gaisma ir svarīga. Es stāstīju, kā Staprāns gleznā panāk gaismas efektu tikai ar krāsu attiecībām. Viņam bieži ir izmantoti līdzīgi toņi, no kuriem viens ir tīrs un otrs netīrs. Tie, salikti kopā, viens otru izceļ - to es rādīju un stāstīju. Tad es liku kopēt, jo paši viņi nevarētu tā salikt. Tāpat jau ir pietiekoši grūti uzjaukt to nenoķeramo toni. Šo uzdevumu viņi varēja izdarīt - audzēkņi saprata, cik tas tonis ir grūti noķerams, bet sanāca.

Uzdevums Zariņas izstādēMan ir prieks, ka izstādes muzejā ir tik atšķirīgas. Aijas Zariņas izstādē audzēkņi iemācās Zariņas valodu, Kurta Fridrihsona izstādē iemācās viņa valodu. Fridrihsons visu laiku ir uz tāda pozitīva viļņa, virs nulles līmeņa. Tas ir vērtīgi - redzēt, ka māksla var būt tāda cēla lieta. Audzēkņi strādāja ar Ziedoņa pasāžām - tur bija kompozīcijas uzdevumi, kur viņi sāka meklēt tēlus pie satura - tas ir kā īstā mākslā. Dažiem pat sanāca ļoti labi. To darot, var sākt iepazīt garīgo procesu. Bet tāds vienkārši ir Fridrihsons - es, vadot nodarbību, visu laiku domāju tikai viņa rāmjos.

Grūtāk man ir izdomāt uzdevumus lietām, kas man nav tik tuvas, bet, ja es saprotu spēles noteikumus mākslā, es to varu. Jābūt saprotamam principam - tehnika, mēdijs var būt pavisam cits.

Manuprāt, mākslas izglītība klibo tāpēc, ka ir ļoti vērsta uz ārpusi. Es neesmu tipiska mākslas skolotāja, jo es pārzinu arī mākslas darbu iekšējo būvēšanu. Es redzu arī to neredzamo daļu mākslas darbos, un tā ir tik liela, ka man tie uzdevumi ir bez gala daudzi, es tos visus pat nespēju ņemt. Tieši tāpēc es esmu netipiska skolotāja, ka tas man ir ļoti viegli.

Kāpēc jūs visu laiku strādājat ar eļļas pasteļiem, vai ar to ir pietiekami?

Eļļas krītiņiem ir vismazākā materiāla pretestība, šķidrajām krāsām tā ir daudz lielāka. Tā kā muzejā nav nekāda profesionāļu programma, pilnīgi pietiek ar tām krītiņu iespējām. Ja viņi strādātu ar slapjajām krāsām, viņiem būtu interesanti, viņiem uzreiz būtu cits kaifs, bet īpaši vajadzīgs tas nav, bez tā mierīgi var iztikt.

Tie ir skatītāji, nevis mākslinieki, un es viņiem gribu iemācīt sadraudzēties ar mākslu.

Vai ir lietderīgi kopēt mākslas darbus?

Uzdevums franču fovistu izstādē

Uzdevums franču fovistu izstādē Mākslas darbus kopēt nodarbību dalībniekiem es lieku tad, ja man tas liekas svarīgi, piemēram, Muižniekam, lai saprastu tehnoloģiju - kā tie krāsu slāņi kārtojas. Vēl es liku kopēt franču fovistu izstādē, jo tas vienkārši bija tik ekskluzīvs gadījums, gribēju, lai viņi pamēģina. Tur bija ļoti smalkas krāsas un audzēkņi cīnījās, tās meklēdami. Lai uztaisītu kopiju, viņi kaut ko arī iemācās, jo nemaz nav viegli, teiksim, panākt gaismu vai dzidru ūdeni.

 

  

 

 Uzdevums pastāvīgajā ekspozīcijāBija arī uzdevums sameklēt ekspozīcijā un kopēt darbu, kas katru personīgi kaut kā īpaši uzrunā, ir tuvs iekšējai būtībai. Tas nozīmē, ka tu ar to gleznu komunicē nevis tikai caur vizuālo pusi, bet arī caur tās dziļāku būtību un meklē tajā draugu, ar ko sarunāties. Tā tu atkal esi uz citas frekvences. Viņi taisīja brīvas kopijas - es teicu, ja tev liekas, ka krāsu vajag pamainīt, tad pavelc, kā tev gribas. Tas uzdevums bija tāpēc, lai saprastu, ka uz gleznu var skatīties nevis tikai ar acīm, bet arī citādi.

 

 

Uzdevums pastāvīgajā ekspozīcijāVisi kopiju uzdevumi kopā ir tādi kā mākslas darbu būvēšanas aspekti. Valdemāru Toni es liku kopēt tikai tāpēc, ka viņš ir ļoti telpisks. Liekot noteiktā veidā krāsu, to telpu var panākt. Darba gaitā es to audzēkņiem mācīju. Leonīds āriņš ir gleznojis ļoti dzīvi, viņam tas dzīvīgums ir svarīgs. Tas ir ļoti grūti - censties panākt to vieglumu un dzīvīgumu. Tas vairāk ir tāds iekšējs dvēseles stāvoklis, nekā rokas veiklība.

 

Uzdevums āriņa izstādēKad cilvēks atnāk uz nodarbību pirmo reizi, es parasti lieku viņam uztaisīt kopiju mākslas darbam, kas vislabāk patīk, vienkārši tāpēc, lai viņš sadraudzējas ar to vidi, turklāt tas uzdevums ir pietiekami viegls.

 

 



Vai jūs ar nodarbību dalībniekiem apspriežat viņu darbus?

 Tas ir atkarīgs no uzdevuma. Ja uzdevums ir kaut ko vēstīt, ja no tā ir atkarīgs vērtējums, tad es viņiem prasu, lieku stāstīt. Ja man tam nav laika, tad es lūdzu uzrakstīt darba otrā pusē un tad atrodu tādus uzrakstus kā "Mākslinieka dzīves kļūdas", piemēram. Tas man bija liels pārsteigums.

 Jautāja Ilze Vītola.

* Baiba Sprance ir Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste, muzeja izglītības programmas "Es un māksla" nodarbību vadītāja.